Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Nanni Moreti
Es esmu pašpietiekams, 1976
Io sono un autarchico, Nanni Moretti
Mikēle Apičella (Nanni Moreti) nav un vienlaikus ir pašpietiekams. Kad viņa mīļotā sieva Silvija saprot, ka jau pusstundu jutusies nelaimīga, viņa Mikēli pamet, atstādama raudošajam vīram piecgadīgo dēlu. Vientuļo tēvu urda dusmas un iekšēja vēlme bērnu nožņaugt, taču viņš zēnam pagatavo brokastis, uzcienā viņu ar cepumiem un, bēgot no atsvešinātības, steigšus pievienojas eksperimentālā teātra kolektīvam. Par spīti tam, ka kolektīva vadītājs un izrādes autors aktierus cenšas satuvināt un pat rīko tiem pārgājienu, katrs dalībnieks dzīvo sava starmeša gaismā. Daži sajūk prātā, daži pazūd, daži tiek aizstāti, bet Mikēle turpina skumt – par aizgājušo sievu un savu nespēju gan iekļauties sabiedrībā, teātrī un ģimenē, gan dzīvot no tiem nošķirti. Beigu beigās top netverami haotiska izrāde, pēc kuras katrs skatītājs, dzirdēdams trupas vadītāja uzaicinājumu diskutēt par redzētā simboliku, skrien savā virzienā.
Lai arī nevienas nepārprotamas norādes uz to nav, Moreti filmas izskatās autobiogrāfiskas, un pats režisors to gan noliedz, gan apstiprina: kad uzņēmis šo filmu, viņam neesot bijis bērna un viņš neesot strādājis teātra trupā; taču viņš patiesi esot bijis komunists, parasti iesitis katram satiktajam katolim, regulāri daudz ko aizmirsis un katru svētdienu centies sevi nogalināt, ar mašīnu iebraucot Circus Maximus stadionā.