Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Eduārs Molinaro
Nūģis, 1973
L’emmerdeur, Édouard Molinaro
Šajā filmā satiekas divi apbrīnojami mākslinieki. Žaks Brels, kurš iedziedājis, šķiet, pasaulē skumjāko dziesmu “Ne me quitte pas” (to klausos pie šķiršanās), un Lino Ventūra, daudzu lielisku lomu atveidotājs franču krimiķos, kaut kādā ziņā mans vīrieša ideāls: gudrs, izlēmīgs, mazrunīgs un parasti neprecējies. Precējies toties ir Brela Piņona kungs. Sieva viņu ir pametusi, viņš cieš un mēģina izdarīt pašnāvību. Lūk, filma, kas iesākas un labu brīdi uzdodas par smalku, sēpīgos toņos uzņemtu neonuāru, lēnām un nesteidzīgi pārtop brīnišķīgā komēdijā. Kad viesnīcas blakus numuriņos (vai tikai filmās viesnīcās ir durvis starp numuriņiem?) satiekas Ventūras spēlētais pasūtījuma slepkava Milāns un depresīvs mīlnieks, var notikt viss kas. Un notiek. Uz kontrastiem balstīto varoņu pāris iekuļas neskaitāmās nepatikšanās. Filmā tiek izspēlētas tādas komēdiju klišejas kā dzemdības automašīnā, karāšanās pa augšstāva logu, iešpricēšana nepareizajam un tamlīdzīgi, bet pats smieklīgākais tomēr ir tas, ka Milāns nevar un nevar atšūties no labsirdīgā kreklu tirgotāja Piņona, un viss! Vēl var gadīties, ka nevarēsiet tikt vaļā no jautājuma, kur redzēts viesnīcas izsūtāmais zēns. “Šerbūras lietussargos”, bet tas nu tā.