Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Olivers Stouns
Volstrīta, 1987
Wall Street, Oliver Stone
“Cilvēks skatās bezdibenī, un pretī viņam neskatās nekas. Tajā mirklī cilvēks atrod savu raksturu, un tieši tas viņu notur ārpus bezdibeņa.” Jauns un apņēmīgs biržas brokeris (Čārlijs Šīns) to iemācās tikai tad, kad viņa centieni iet sava elka un mentora (Maikls Daglass) iemīto agresīva biznesa un krāpšanās taku sāk nest augļus. Volstrītas tumšās puses atsegšana kino jau kļuvusi par klišeju: aukstasinīgi aprēķinātāji, haizivīm vai vilkiem pielīdzināti japiji ar atpakaļ saķemmētām frizūrām un kokaīnu žaketes iekškabatā ir teju pirmais, kas nāk prātā, izdzirdot tik vien kā Ņujorkas ielas nosaukumu. Tomēr šķiet, ka astoņdesmitajos šo narcistisko plēsoņu ambīcijas bieži vien izpelnījās atzinību. Piemēram, biržas spekulants Ivans Boskis (Ivan Boesky) 1986. gadā ticis aicināts iedvesmot Kalifornijas Universitātes Bērklijā studentus un, neviena netraucēts, mācījis jaunos uzņēmējus mantkārību uzskatīt par veselīgu tikumu, bet dažus mēnešus vēlāk ar šādu pārliecību pats nopelnījis cietumsodu. Kā izrādās, tieši šī Boska teiktais bijis pamatā Maikla Daglasa tēlotā Gordona Geko retorikai leģendārajā runā ar apakšvirsrakstu “Mantkārība – jo labāka vārda tam trūkst – ir laba”, ko noslēdzošais pravietiskais apgalvojums “mantkārība izglābs disfunkcionālo uzņēmumu, vārdā ASV” izskan vētrainu ovāciju pavadījumā. Interesanti būtu uzzināt, vai šobrīd to uzņemtu tāpat.