Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Pīters Bogdanovičs
Pēdējais seanss, 1971
The Last Picture Show, Peter Bogdanovich
“Kāpēc nemīli mani, kā reiz mīlēji,” Henka Viljamsa kantri melodijas smeldze pavada bezrūpīga Teksasas jaunekļa centienus pielaist slāpstošu pikapu, kas, par spīti iespaidīgam rūsas slānim, turpina ripot Anarīnas pilsētas ieliņās. Zīmīgi, ka tieši sparīgajam metāllūžņu kandidātam šo jautājumu drīkstētu uzdot vismazāk – automašīna saglabā uzticību, kamēr ļaudis vienmuļajā pilsētā garlaicību vislabprātāk kliedē ar savu dzīvesbiedru krāpšanu. Vidusskolas futbola komandas kapteinis izvēlas treniņu laikā mieloties ar cepumiem un pienu trenera sievas gultā, pilsētas turīgākā sieviete vakaros tiekas ar vīra naftas uzņēmuma strādnieku, un pat labsirdīgais biljarda zāles, kafejnīcas un kinoteātra īpašnieks ar smaidu atminas, kā pirms 20 gadiem piepilsētas dīķī ar precētu kundzi devušies peldēties kaili. Neskatoties uz atzīstamo darbu, kas ieguldīts dzimstības uzlabošanā (visticamāk, šādu mērķi neliekot), jau tā tukšā Ziemeļteksasas pilsētiņa strauji izmirst un tiek pamesta. Vietējā kinoteātrī pirms tā slēgšanas pēdējo reizi rāda vesternu “Sarkanā upe”, Džons Veins ikoniski aicina Montgomeriju Kliftu vest govis uz Misūri, un kovboji tās dzen ar tādu pašu sparu, ar kādu Anarīnas jaunā paaudze dzen sevi prom no pilsētas – dažs laimes meklējumos uz Dalasu, dažs dziedēt mājās salauztu sirdi Korejas karā.