Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ričards Flaišers
Sojlenta zaļais, 1973
Soylent Green, Richard Fleischer
Runāt par Ričarda Flaišera klasisko antiutopiju 2021. gadā varētu šķist mazdrusciņ pāragri – galu galā, filma modelē nākotni 2022. gadā, tādēļ nevaram būt droši, cik daudz (vai, cerams, maz) no filmā redzamā vēl paspēs piepildīties. Tomēr, spriežot pēc atziņām nesenajā Starpvaldību klimata pārmaiņu paneļa (IPCC) ziņojumā, nākotne steidzas šurp ātrāk, nekā paredzēts, pat ja atšķirībā no Flaišera uzburtās iztēles ainas mūsdienu Ņujorkā pagaidām nedzīvo 40 miljoni cilvēku, no kuriem vairumam nepietiek ne pārtikas, ne vietas, kur atgulties. Daļējs šādas vīzijas cēlonis ir 70. gados izplatītais izbīlis par pārapdzīvotības briesmām, bet to papildina arī citas murgu cienīgas detaļas: pasaulē, kurā valda trūkums, daži pie augstākās šķiras piederīgie bauda savdabīgu greznību (viņu dzīvokļos atrodams, piemēram, nevienam nepieejamais zemeņu ievārījums, kā arī paverdzinātas, par mēbelēm dēvētas sievietes). Galvenajam varonim, Ņujorkas policijas detektīvam Tornam, uzticēts izmeklēt kāda ietekmīga uzņēmēja slepkavību; nogalinātais strādājis uzņēmumā Soylent Industries, kas cilvēkus apgādā ar pārtikai līdzīgiem izstrādājumiem, tai skaitā “sojlenta zaļo” – iecienītu olbaltumvielu avotu plāksnīšu formā, kura sastāvs noskaidrojas filmas kulminācijā (lai gan nosaukums norāda uz sojas pupiņām un lēcām, tas, gluži kā viss šajā filmā, patiesībā ir kas stipri neierastāks un šausmīgāks).