Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Dominiks Grāfs
Sarkanais kakadu, 2006
Der rote Kakadu, Dominik Graf
Vācu režisoru Dominiku Grāfu 2021. gadā uzņemtajā filmā “Fabians jeb Gājiens pie suņiem” interesē brīdis pirms nacionālsociālistu nākšanas pie varas 30. gados, “Sarkanajā kakadu” – brīdis 1961. gadā, precīzāk, pāris mēneši, pirms tika uzcelts Berlīnes mūris. Bet vēsture jau nekad nav tikai fakti, vismaz ne Dominikam Grāfam. Tieši otrādi – viņa filmās varoņi laiku sajūt, bet šī sajušana savukārt, skaidrs, visvairāk saistīta ar jaunību, tas ir, iemīlēšanos. Filmas centrā ir kinematogrāfiskā mīlas trijstūra figūra, un liela daļa tās darbības grozās ap Sarkano kakadu – naktsklubu Drēzdenē, kurā uz laiku skan Rietumu mūzika un brīvības gaisotne. Kā izrādās, tā ir tikai bīstama ilūzija. Filmas iesākumā aizkadra balss mūs brīdina, ka laiks nozog skaistumu un pāri paliek tikai realitāte, sociālā realitāte. Taču vienlaikus stāsts ir par to, ka katram cilvēkam ir viens īstais laiks – savas dzīves laiks –, un to nu katrs var piepildīt, ar ko vēlas: dzeju, iemīlēšanos (ja vien tā ir izvēle), gleznošanu, alkoholu vai nodevību. Savukārt Dominiks Grāfs filmas uzņemšanas laiku, šķiet, izmantojis, lai ievingrinātu roku, pirms ķerties pie pašā sākumā minētās filmas.