Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Sidnijs Lumets
Spriedums, 1982
The Verdict, Sidney Lumet
Tiesu drāmas mēdz būt pilnas klišeju par veiksmīgiem, bagātiem advokātiem, kuri slīd cauri dzīvei tā, it kā viņiem pašiem būtu kāds īpašs aizstāvis. Jau ar hrestomātisko filmu “12 dusmīgi vīri” (1957) Lumets lika skatītājiem saprast, ka justīcija ir tikpat cilvēciska kā, piemēram, zvērinātie, tas ir, arī šeit iespējams kļūdīties, taču var arī nonākt pie patiesības. “Spriedumā” Pola Ņūmana tēlotais varonis neatbilst tipiskajam paša kinematogrāfa radītajam advokāta tēlam – viņš ir noguris, daudz dzer un maz pelna. Labi, viņam būs burvīga mīļākā, bet šoreiz svarīgi ir, nevis kas viņam būs, bet kā spriest pašam par savu turpmāko dzīvi. Galvins uzņemsies kādu civillietu – aizstāvēt komā nonākušu sievieti –, taču jāpamostas vispirms būs viņam pašam. Tiesu drāma filmā ir drīzāk fons, kas gluži kā polaroida fotouzņēmums ar bezspēcīgo aizstāvamo tikai izgaismo varoņa tumšās un gaišās puses. Un kurš gan labāk nekā Pols Ņūmans ar saviem sengrieķiskajiem vaibstiem mums varētu atgādināt, ka labais, taisnīgais un skaistais galu galā ir viens un tas pats. “Es šodien izmainīju savu dzīvi.” “Bet es nomainīju viesnīcas istabu,” viņam atbildēs Šārlota Ramplinga.