Sieviete ar divām sejām, 1941

Džordžs Kjūkors

Sieviete ar divām sejām, 1941

Two-Faced Woman, George Cukor

Vienmēr interesanti noskatīties aktiera/aktrises pēdējo filmu, arī tad, ja tā tiek uzskatīta par izgāšanos. Skaidrs, ka “Sieviete ar divām sejām” mēģina atkārtot Grētas Garbo iepriekšējās filmas, Ernsta Lūbiča komēdijas “Ņinočka”, panākumus. Tajā Garbo parādās sev neraksturīgā ampluā: viņa smejas (tiesa, ne sākumā), un, pilnīgi skaidrs, smejas arī skatītāji (jau no sākuma). Kjūkors cenšas mūs sasmīdināt arī ar sižetu, kurā vienkāršā un tiešā slēpošanas instruktore Karina uzdodas par savu glamūrīgo un pavedinošo dvīņumāsu. Šāds gājiens nepieciešams, lai atgūtu savu Ņujorkas biznesā un bohēmā ierauto jauno vīru. Filmā, kā jau klasiskajā Holivudā, ir satriecoši dialogi (“Un kāda ir jūsu specialitāte?” – “Dzīve!”), daudz šampanieša, zīda tērpi un arī morāle. Visvairāk filmu, jāatzīst, gan saturiski, gan vizuāli (kombinētie kadri ar laišanos uz slēpēm pa kalnu) iegāž tās beigas, bet kāda gan tam vairs nozīme. Jo paradokss ir tāds, ka aktrise “Sievietē ar divām sejām” pēdējo reizi no ekrāna skatītājiem atgādina, ka viņa ar savu aizplīvuroto skatienu, skumji izliektajām uzacīm un perfekti simetriskajām lūpām spēj “izspēlēt” vairāk nekā divas sejas, taču kā tēls tā uz mūžiem mums paliks kā viena – dievišķā un neatkārtojamā Grētas Garbo seja.