Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Tomu Učida
Bēglis no pagātnes, 1965
Kiga kaikyô, Tomu Uchida
Šajā pēckara perioda Japānas portretējumā režisors Tomu Učida sāpīgu kinematogrāfisku apcerējumu par pagātnes traumu pārvarēšanu, nabadzību, sirdsapziņu un cilvēcību savieno ar labākajās film noir tradīcijās ieturētu detektīvstāstu. Filmas darbība sākas 1947. gadā Hokaido salas piekrastē, kur viesuļvētras un kuģa avārijas izraisītās jezgas aizsegā trīs laupītāji apzog kādu lombardu, bet, lai noslēptu pēdas, izraisa pilsētiņā pamatīgu ugunsgrēku, nozog laivu un aizbēg. Galamērķī, Honsju salā, krastā izkāpj tikai viens laupītājs, un abu pārējo līķus drīz atrod vietējā policija. Inukai Takiči (Rentaro Mikuni), izdzīvojušais laupītājs, uz salas pavada nakti ar prostitūtu, vārdā Jai Sugito (lieliskā Sačiko Hidari), kurai pirms aiziešanas dāvina daļu nozagtās naudas, lai palīdzētu viņai nomaksāt parādus, parūpēties par slimo tēvu un sākt jaunu dzīvi Tokijā. Trīs stundas garo filmu mēdz saskaldīt trīs sižetiskās daļās, un to laikā personāžu raksturi attīstās, atšķetinās un mainās tik pamatīgi, ka runāt tādos šablonos kā “prostitūta”, “zaglis” vai “noziedznieks” šķiet gluži vai grēks (iespējams, nosaukumā ietvertais noslēpumainais “bēglis no pagātnes” pasaka vairāk nekā tie visi kopā), un viscaur filmā parādīts, ka zem tiem reizēm slēpjas cilvēks, kurš gluži vienkārši “meklē cilvēcīgāku eksistenci”, jo “viņa dzīves ceļā nekad nav plaukuši koki”.