Trīs krāsas: Baltā, 1994

Kšištofs Keslovskis

Trīs krāsas: Baltā, 1994

Trois couleurs: Blanc/ Trzy kolory. Biały, Krzysztof Kieślowski

Kādreiz es varēju bieži skumt pie Binošas ciešanām “Zilajā” vai neatraut acis no Trentiņāna filmā “Sarkanā”, toties tagad “Baltā” man liekas labākā no visām krāsām. Šī ir vidējā no poļu režisora Keslovska krāsu triloģijas, un tā ir realitātei vispietuvinātākā filma. Daļa darbības notiek visai pārtikušajā Francijā, bet daļa – Polijā ar visu no 90. gadu īstenības izrietošo: te ir nabadzība, nelegāli biznesi, padomiski interjeri, ievārījuma burciņas, neglīti mēteļi ar polsterētiem pleciem un, kas svarīgi, neticamas iespējas. Filmā viss ir ideālā līdzsvarā – skumjais un smieklīgais, bezcerība un veiksme, pazemojums un atriebība. Sanāk, ka “Baltā” pēc Francijas karoga nozīmē vienlīdzību, taču man liekas, ka filma atkal un visvairāk ir par lielo kinematogrāfa tēmu – vīriešu draudzību. Sieviete (lomā Žilī Delpī) var uzmest, taču, kad izmisušais Karols visai zemā dzīves punktā metro stacijā satiek depresīvo Mikolaju, pasaulē viss it kā sakustas. Lai arī Keslovskis parāda, ka balta ir līgava, arī orgasms ir balts, taču visbaltākā epizode tomēr ir divu dzīvu (un tas nav pašsaprotami) draugu slidināšanās pa sniegotu ainavu – tātad, atkārtošos, draudzība.