Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Uģis Olte, Mortens Traviks
Atbrīvošanas diena, 2017
Filma, kas nežēlīgi pieviļ skatītāja cerības vairākas reizes pēc kārtas. Pirmkārt, izrādās, ka tā nav filma par grupas Laibach koncertu Ziemeļkorejā (kā bija solīts visu filmēšanas laiku un kā liek cerēt afišas): pats koncerts tā arī īsti netiek parādīts. Otrkārt, tā nav filma par grupu Laibach (kā šķiet no pirmajām filmas ainām ar vēsturiskiem dokumentāliem kadriem un reportāžas no grupas dibināšanas vietām). Drīz vien sākas skati no Ziemeļkorejas lidostas, un lielāko filmas daļu aizņem stāsts par bezgalīgo gatavošanos koncertam, saskaņojot visas grupas tehniskās un radošās darbības ar ziemeļkorejiešu slepeno ideoloģisko un drošības dienestu anonīmajiem vai pusanonīmajiem pārstāvjiem. Apmēram pēc stundas skatītāju (nu, tas ir – mani) pārņem gluži fiziska nelabuma sajūta un sāk reibt galva no tā absurda un bezizejas, kādā šie rietumnieciski brīvie, radošie un ironiskie cilvēki ir nonākuši, brīvas gribas un vislabāko nodomu vadīti. Šķiet, ka scenāriju ir rakstījis Kafka – precīzi atkārtojot “Procesā” vai “Pilī” izstrādātos metamorfozes mehānismus, kas salauž jebkuru cilvēku, liekot tam izpildīt bezjēdzīgākās pavēles un sekot nesaprotamiem noteikumiem. Patiesībā tā ir filma par vēlmi pakļauties varai, kas mīt katrā no mums un spēj izlīst uz āru pat tādā klišejiski bezkompromisu situācijā kā rokmūzikas koncerts. Varētu teikt, filma-brīdinājums, bet tā, protams, arī ir klišeja.