Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kens Loučs
Vecais ozols, 2023
The Old Oak, Ken Loach
Skumjā ogļraču ciematiņā Velsas ziemeļos viss ir slikti. Ogļu ieguve slēgta jau pirms gadiem divdesmit, vietējā sabiedrība piedzīvojusi nelaimes gadījumus, bezdarbu, streikus, badu, cerības un bezcerību, pēdējais vēl strādājošais alus pabs “Vecais ozols” turas, pateicoties pusducim pastāvīgo klientu, kas ik dienu izdzer pāris glāzes alus un apspriež civilizācijas bojāeju: tukšās mājas ciematā par lētu naudu izpērk anonīma kompānija no Kipras, citās tiek izmitināti sīriešu bēgļi, kas visiem krīt uz nerviem. Te var dzirdēt visus vidējā ar dzīvi neapmierinātā eiropieša argumentus: “Es jau neesmu rasists, bet...”, “Nē, man jau viņu žēl, taču...”, “No sākuma palīdziet pašu bērniem un tad...” Kens Loučs ir vecs sociālists un sociālā reālisma pārstāvis kino, viņa filmas iekļautas visu laiku labāko filmu topos, viņš ir viens no nedaudzajiem, kas divreiz saņēmuši Kannu galveno balvu, viņš ir klasiķis, kad kinovalodā jārunā par tēmām, kas nav īpaši “kinematogrāfiskas”, – par sociālajiem pabalstiem, par bezdarbu, nabadzību, nelegālajiem abortiem, policijas patvaļu, psihiatrisko klīniku nehumāno sistēmu, birokrātijas absurdu un vienkāršo cilvēku vienkāršajām problēmām. Savā jaunākajā filmā 88 gadus vecais režisors piespiež savus varoņu sākt sarunāties. Un mēģināt rast izeju no situācijas, kurā paši sevi esam rūpīgi iedzinuši.