Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Žiljēns Divivjē
Pepē le Moko, 1937
Pépé le Moko, Julien Duvivier
Šī filma pierāda, ka nav nekādu pretrunu: var būt romantiska gangsterfilma, brīvas gribas nolemtība, jūtīgs noziedznieks un galu galā – skaista nāve. Taču tā visa visdrīzāk nebūtu, ja Alžīras kasbas labirintos bēguļojošo Pepē nespēlētu ārēji robustais Žans Gabēns. Pepē nav problēmu nošaut nodevēju, taču, kad viņš iemīlas, vīrietis ar parasti skarbi sakniebtajām lūpām priecīgs lēkā pa gultu pirms gaidāmās tikšanās ar, protams, satriecošo (un diemžēl aizņemto) sievieti. Filmas austrumnieciskā vide uzbur tādu kā pasakas atmosfēru. Tas ir tieši tas, kas vajadzīgs, jo noziedzniekiem vairāk piestāv realitāte, taču elegantos uzvalkos un platmalēs tērptie gangsteri drīzāk pieder pie iztēles pasaules. Vēl ir arī atmiņas. Izrādās, ka vairākus gadus pirms hrestomātiskās “Kasablankas” kinematogrāfā bijuši mīlnieki, kuri, būdami iesprostoti eksotiskas pilsētas lamatās, atceras Parīzi. “Tu, visa briljantos, zeltā un zīdā, un... metro,” sapņo Pepē, skūpstot Gabī. “Tu skaisti smaržo,” viņš turpina. “Kā metro?” viņa smejas. Filmas beigas liek domāt, ka franču 30. gadu kino vienīgais noziegums, par kuru patiešām jāmaksā, ir mīlestība, taču tas noteikti ir tā vērts.