Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Roberts Bērčfīlds
Angļu valoda
Londona: The Folio Society, 2006
Vienu no visinteresantākajām dokumentālajām filmām, ko savā mūžā esmu redzējusi, skatījos 80. gados ASV – tas bija sabiedriskās televīzijas PBS kanālā “Story of English” (Stāsts par angļu valodu). Autoriem bija izdevies padarīt saistošu it kā sausu un akadēmisku tematu – valodas pārmaiņas gadsimtu gaitā, no frīzu zemnieku lietotās līdz ASV prezidentu runātajai. Tolaik svaiga bija ideja par angļu valodas globalizāciju un pirmoreiz par to tika runāts nevis vienskaitlī, bet atzīstot, ka pastāv dažādas angļu “valodas”. Viens no filmas konsultantiem bija Roberts Bērčfīlds, viens no Oksfordas vārdnīcas redaktoriem, par kura izcilāko veikumu uzskatāmi tās četri papildsējumi, kur, kā tika uzskatīts līdz pat pavisam nesenam laikam, Bērčfīlds pirmo reizi atļāvies pretoties dominējušajam Oksfordas leksikogrāfu snobismam, demokrātiski iekļaujot “zemjostas leksiku” un vārdus no Austrālijas, Indijas, Rietumindijas salām un citām vietām, kur runā kādā angļu valodas variantā. Tikai pēc Bērčfīlda nāves noskaidrojies, ka viņš “izmetis” no vārdnīcas veselus 17000 vārdu no bijušajām kolonijām, kuriem būtu visas tiesības tur atrasties, – acīmredzot taču, lai kaut cik pasargātu “Queen’s English” pašcieņu. Tas gan nenieka nemazina viņa lieliskā stilā, akadēmiski precīzi, tomēr nespeciālistam pieejami sarakstītās grāmatas “Angļu valoda” vērtību.