Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kā kuģniecības un ekonomikas centrs Venēcija uzplaukumu piedzīvoja 15. gadsimta sākumā, bet kā mākslas objekts un skaistuma ideāls Venēcija vēl nekad nav bijusi tik valdzinoša. Apmeklētājiem, bet ne vienmēr pašiem venēciešiem seši norieta un dekadences gadsimti ir tikai vairojuši šīs pilsētas burvību.
Venēcija tad un tagad
https://ej.uz/venēcija_1945
Džana Morisa, Vanity Fair, 2015. gada 21. decembrī
Ceļojumu aprakstu meistare Džana Morisa atminas, kā Venēcija mainījusies un kas tajā palicis nemainīgs kopš viņas pirmās viesošanās 1945. gadā Lielbritānijas armijas uzdevumā. “Man patika šī pilsēta visā tās aizmirstībā. Man patika tās tukšums, soļu atbalsis, airu plakšķināšana pustumsā, drūmā pamestība, dīvainie gondoljeru izsaucieni, kad tie apbrauca noplukušo māju stūrus. Kopā ar armijas kolēģi dzīvojām kādam diplomātam atsavinātā pilī, divi vien veselā istabu labirintā, kas pilns dīvainu senlietu un izbalējušu portretu.” (3300 vārdu)
Labākās grāmatas par Venēciju
https://ej.uz/venēcija_grāmatas
Sofija Roela, Five Books, 2022. gada 30. augstā
Autors un ilustrators Matjū Raiss iesaka grāmatas par Venēciju un grāmatas, kurās darbība notiek Venēcijā, no Džona Raskina līdz Donai Leonei. “Venēciju nereti ataino kā nomācošu, tumšu un drūmu. Esmu tur bijis katru nedēļu gada garumā, un es vienkārši nespēju to saskatīt... Pašiem venēciešiem noteikti netrūkst par ko bēdāties, bet man tā šķiet absolūti priekpilna vieta. Esmu tur bijis arī skumjš, tomēr samērā jaukā, gleznainā veidā.” (5364 vārdi)
Brauciens caur Venēciju ziemā
https://ej.uz/venēcija_gondola
Sēss Noteboms, Literary Hub, 2020. gada 6. novembrī
Brauciens ar gondolu jebkuram Venēcijas apmeklētājam varētu šķist banālākā klišeja, tomēr tas ir arī lielākais baudījums. “Ēkas izplešas, un pēkšņi tu ieraugi lietas, kurām nekad agrāk neesi pievērsis uzmanību. Pār pilsētu valda maiga viļņošanās, tu redzi mūrus kā dzīvu ādu, ievainojumus, brūces, rētas, dziedināšanu, vecumu, vēsturi, melnās ūdenszāles, zaļās ūdenszāles, tiltu apakšas, marmoru un mūrus, dzīves plūdumu akmens un ūdens pilsētā.” (1530 vārdu)
Dodža ievēlēšana
https://ej.uz/venēcija_dodžs
Nezināms autors, The Generalist Academy, 2020. gada 6. novembrī
Kā viduslaiku Venēcijā tika izraudzīti valsts vadītāji. Likumdevējs jeb Lielā padome sastāvēja no 1000 locekļiem. No šiem 1000 locekļiem tika izlozēti 30. No šiem 30 tika izlozēti deviņi. Šie deviņi izraudzījās citus 40 padomes locekļus. Šie 40 izraudzījās 12 citus padomes locekļus. Šie 12 izraudzījās vēl 25. Šie 25 izraudzījās vēl deviņus. Deviņi izraudzījās vēl 45. No šiem 45 tika izlozēti 11. Tad 11 izraudzījās 41 padomnieku, un šis 41 padomnieks balsoja par jauno valsts galvu – dodžu. “Šīs sarežģītības dēļ vēlēšanu rezultātu sarunāšanas vai uzpirkšanas iespēja tika būtiski samazināta, mazākuma vēlmes netika noraktas zem vairākuma, bet arī mazākums nevarēja tiranizēt vairākumu.” (410 vārdu)
Pipīno, cildenais zaglis
https://ej.uz/venēcija_zaglis
Deivids Vulmans un Džošua Deiviss, Epic, 2014. gada 27. oktobrī
Vinčenco Pipīno vada Venēcijā jauku dzīvi kā veikls zaglis, kas zog no pilīm nelielus mākslas darbus. Policija viņu uzskata par “visapdāvinātāko zagli mūsdienu Venēcijas vēsturē”. Tāpat domā arī mafija. Kad mafijas boss piespiež Pipīno nozagt no muzeja mākslas šedevru, Pipīno ir grūti atteikties, bet arī piekrist viņš īsti nevēlas. Viņa risinājums – nozagt mākslas darbu no muzeja un pēc tam nozagt to atpakaļ no mafijas. (8600 vārdu)
Venēcijas gaismā
https://ej.uz/venēcija_gaisma
Josifs Brodskis, The New York Review of Books, 1992. gada 11. jūnijā
Mīlestības vēstule Venēcijas ūdeņiem un debesīm. “Jo arī ūdens ir koris, vairāk nekā vienā veidā. Tas pats ūdens pārcēla krustnešus, tirgotājus, Svētā Marka katedrāles relikvijas, turkus, visu veidu kravas, militāros un atpūtas kuģus, bet galvenais: tas atspoguļoja ikvienu, kurš jebkad dzīvojis un arī apmeties šajā pilsētā, ikvienu, kurš jebkad staigājis vai bradājis pa tās ielām, tāpat kā jūs tagad. Dienas laikā tas izskatās duļķaini zaļš, bet naktī – piķa melns, sacenšoties ar debess jumu.” (3500 vārdu)
Viens pats Venēcijā
https://ej.uz/venēcija_pandēmija
Kolems Tobīns, London Review of Books, 2020. gada 19. novembrī
Pastaiga pa Venēciju kovida pandēmijas laikā, kad pilsēta ir gandrīz pamesta. “Kad stāvēju pie Accademia, vienīgās skaņas, ko dzirdēju, nāca no vientuļas laivas vienā no mazajiem kanāliem un sabiedriskā transporta kuģīša Lielajā kanālā – uzticamā, noderīgā spoka, kas nelielo Venēcijas iedzīvotāju skaitu nogādā no vienas vietas uz citu –, bet armādas, kas parasti apciemo šo pilsētu, ir iesprostotas savās mājās, iebiedētas un sociāli distancētas. Kad tās atgriezīsies, visi varēsim atsākt vaimanāšanu. Bet līdz tam – valkāsim maskas un priecāsimies, ka viss nav tik ļauni, cik varētu būt.” (3300 vārdu)
Bezrūpīgā
https://ej.uz/venēcija_plūdi
Dženifere Milza, Sydney Review of Books, 2020. gada 12. martā
Kādas austrāliešu viešņas dienasgrāmata Venēcijas biennāles apmeklējuma laikā 2019. gadā, kad Venēcija piedzīvoja smagākos plūdus šajā gadsimta pusē. “Cilvēki aizbarikādēja veikalu ieejas un dzīvokļu durvis, pārvietoja mantas uz augstākiem plauktiem un no ledusskapjiem izņēma motorus. Bankomāti atradās dīvainās, paaugstinātās vietās māju pagalmos. Barikādes tika līmētas kopā ar celtniecības putām vai silikonu... Problēma bija tā, ka man tas joprojām šķita ārkārtīgi skaisti.” (6030 vārdu)