Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Romans Polaņskis
Riebums, 1965
Repulsion, Roman Polanski
Dievs (vai Freids) vien zina, kāpēc ar bārdnazi pāršķelta acs Bunjuela filmā “Andalūzijas suns” simbolizē dzimumaktu, taču Polaņska filmas titros redzamais Kerolas acs tuvplāns, kam pārslīd režisora vārds, rada asociācijas ar sirreālisma klasiķi. Kerola strādā skaistumkopšanas salonā, un kādā ainā mēs redzam, kā viņa aizsapņojusies tur pusmūža sievietes krunkaino roku, kuras seju klāj kosmētikas maska, – aina atgādina mumificēšanas procesu: vecā dāma ir kā dzīvais mironis, kas cenšas palēnināt novecošanos.
Kerolu biedē fiziska tuvība ar vīriešiem, viņas riebums pret ķermenisko izpaužas neirotiskajā nepatikā pret jebkuru pieskārienu, Kerolu moka vīzijas, ka māsas dzīvokļa sienas ir saplaisājušas, viņa tramīgi vēro plaisas asfaltā, kas vienkāršā, bet elegantā veidā ļauj nolasīt viņas šizofrēnisko prāta stāvokli. Jau filmas sākumā kļūst skaidrs, ka viss, ko redzam, ir viņas izjūtu tēlains atainojums, tieši tāpēc māsas drauga atnestais un nodīrātais trusis atgādina embriju, bet dzīvoklis kļūst amorfs: griesti šķietami ar katru minūti kļūst zemāki, bet sienas attālinās, un Kerolas izķēmotais atspulgs uz tējkannas izsaka viņas riebumu pret sevi, jo nepatika pret fizisku kontaktu padara viņu par savas nevainības klaustrofobisko upuri.
Kāpēc tas viss būtu jāskatās? Atbilde ir vienkārša: labs kino ļauj nedomāt, kurš pēc mums izdzēsīs vairs nevienam nevajadzīgos failus datorā.