Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Šarls Bodlērs
Nerediģētas vēstules savējiem
Parīze: Bernard Grasset, 1966
Atceros, kā, jaunībā lasot Raiņa vēstules Aspazijai no cietuma, jutos neērti par saharīnsaldajiem mīļvārdiņiem, žēlīgo toni, pašcildināšanos un vāji maskētiem pārmetumiem par to, ka Aspazija neraksta viņam pietiekami bieži (pasts tolaik pienāca divreiz dienā, tā ka korespondence ātruma ziņā daudz neatpalika no mūsdienu e-pastiem), ka nav pietiekami iejūtīga, rosīga, izdarīga utt. Bodlēra vēstules kopumā (un to saglabājies pāri par tūkstoti) izraisa līdzīgu neērtības sajūtu, jo, citējot amerikāņu dzejnieka Keneta Reksrota 1957. gadā rakstīto, atklāj, kāds “huligānisks nelietis” viņš bijis. Viņš nemitīgi melo – par savām darījumu lietām, par savām mīlas lietām (allaž nomelnojot mīļāko, ar kuru viņš uzturēja kaislīgas attiecības daudzus gadus); viņš nemitīgi diedelē naudu (kaut arī notriecis pusi mantojuma par smalkiem apģērbiem, krogiem, mīļākajām); viņš pielabinās izdevējiem un liekuļo tiem, kuriem ir jelkāda vara pār viņa dzīvi. Taču šī izlase, tikai aptuveni 100 vēstuļu, visas rakstītas vai nu pusbrālim, mātei, vai patēvam, sākot no 12 gadu vecuma, rāda Bodlēru citā gaismā: viņš ir jūtīgs, maigs, ģimenisks, visus mīl un nemitīgi lūdz sevi atvainot. Ne miņas no dzejniekam Bodlēram raksturīgās ironijas un gravitas – vienīgi valoda, brīnišķīgā franču valoda vieno tos abus.