Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
„PUNK: Chaos to Couture”, līdz 14. augustam, Metropolitēna mākslas muzejs, Ņujorka
Arī tad, ja māksla ir pie kājas, no tās nevar izvairīties. Līdzīgi ir ar modi. Pār manu jauno Ņujorkas veikala skatlogā iekāroto un nopirkto itāļu kurpju zolēm ir uzdrukāts fragments no Botičelli “Venēras dzimšanas”, un es nezinu, kā tās nenodeldēt. Skatos uz kurpēm un domāju – pat vairāk nekā Ufici galerijā Florencē pie Botičelli oriģināla, kurš gleznots, lai rotātu lauku muižu. Kurpju pārdevējs, itāļu izcelsmes puisis, Eiropā nav bijis, bet gribētu reiz aizbraukt.
Metropolitēna muzeja Impresionistu zāle, no kuras filmā „Tomasa Krauna afēra” dzīves garlaikots biznesmenis nozog Monē, dzīvē izrādās pilnīgi citāda un trūcīgāka nekā filmā. Nogarlaikojies zāles gruzīnu izcelsmes uzraugs pamana iespēju papļāpāt krievu valodā: izrādās, arī viņam šī filma patīk. Vēl kopīgi nospriežam, ka lielie muzeji ir diezgan līdzīgi cits citam, kad es uzraugu atstāju, taču pēc brīža iemaldos svaigi atklātā izstādē „Panki: no haosa līdz augstajai modei”. Mani neinteresē ne panki, ne augstā mode, taču vienu stāvu virs muzeja klusumā un krēslā mītoša Ēģiptes tempļa un pirms 4000 gadiem mirušiem, iebalzamētiem un ietītiem cilvēkiem skan skaļa Sex Pistols mūzika un valda dzīvība, izstādei ir īpaši veidots dizains, izbūvētas, krāsotas, gaismotas un apdullinošas mūzikas piepildītas telpas. Cilvēku ņegas un uzraugu kliedzienu “Nefotografēt, nefotografēt!” centrā ir manekenu rindas ar augstās modes mākslinieku radītiem tērpiem, iedvesmojoties no panku attieksmes pret lietām un apģērbu un ģērbšanās stila – anarhijas, dumpinieciskuma, do-it-yourself.
Īsti nezinot, kas bija panki, rodas savāds iespaids, ka tie bija īpaši izredzēti, oriģināli un neticami gaumīgi tērpušies ļaudis, kurus ģērbj Dolce & Gabbana, Comme des Garçons, Calvin Klein, Dior, Moschino, Prada, Givenchy, Versace, Alexander McQueen un citu modes namu mākslinieki, lai gan patiesībā to darīja tikai Vivjena Vestvuda savas karjeras iesākumā, turklāt tikai dažus no viņiem, pārējie tērpās paši. Patiesību sakot, pašus pankus vai viņu piekritējus izstāde kaitina – panki ielikti muzejā, institucionalizēti, turklāt izstādes atklāšana notika modes žurnāla Vogue un popdziedātājas Bejonses paspārnē ar lielu skaitu dažādu dziedātāju, aktrišu, arī no seriāla Sekss un lielpilsēta. Panku kustības veterāns žurnāla Punk izdevējs Legss Maknīls (McNeil) nesaudzīgi paziņoja, ka šī izstāde ir masturbācijas fantāzija žurnālam Vogue un tās galvenajai redaktorei Annai Vintūrai, bet, atceroties tērpus, pieķeru sevi pie domas, ka viņa vārdus var arī neuztver kā kritiku, bet taisni otrādi. Izstādītie tērpi ar visām kniedēm, nodilumiem, plēsumiem, krāsojumiem, rāvējslēdzējiem, saspraudēm un iepakojuma materiāliem ir apbrīnojami skaisti un estetizēti, un, šķiet, tiem nav cita mērķa kā skaistums.
Filmā “Sātans Pradas brunčos” pēc žurnāla Vogue galvenās redaktores līdzības radītā Miranda Prīstlija, kuru spēlē Merila Strīpa, savai jaunajai, pret modi vēl nicinoši noskaņotajai asistentei nolasa tu laikam iedomājies, ka tev ar modi nav nekāda sakara lekciju, atklājot meitenei tās necilā, kādā stūra veikalā pirktā zilā džempera senču izcelsmi kādā pirms vairākiem gadiem tapušā augstās modes dizainera kolekcijā. Šķiet, viņas balss runā arī caur šo izstādi, un vēlāk, izejot ielās, skats uz visapkārt esošajām kurpēm, krekliņiem, jakām un legingiem, ieplēstiem vai rotātiem ar kniedēm, dzelkšņiem, rāvējslēdzējiem, vairs nav tāds pats kā vakar.