Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Šons Evanss, Rodžers Voterss
Rodžers Voterss. Siena, 2014
Roger Waters: The Wall, Sean Evans, Roger Waters
Trīsdesmit piecu gadu laikā kopš Pink Floyd albuma “The Wall” ierakstīšanas šī mūzika ir daudzkārt izmantota grandiozos koncertuzvedumos un iemūžināta filmās. 1982. gada Alana Pārkera filmā priekšplānā izcelts personības un varas konflikts, 1990. gada koncertā uz Berlīnes mūra drupām svarīgākais bija politiskās brīvības konteksts, 2010./2011. gada koncertturnejā, kas arī iemūžināta video, Voterss jau sāka vairāk runāt par personisko pieredzi, bet jaunajā filmā, kas satur vēl nebijuša vēriena skatuves uzveduma ierakstus un paralēlo sižetu par Votersa ceļojumu uz sava tēva un vectēva apbedījumu vietām, skaudri un nepārprotami par “The Wall” pamattēmu kļūst karš visā tā bezjēdzībā un traģikā. Bet galvenais varonis ir 72 gadus vecais, stiegrainais un muskuļotais Rodžers Voters, kas brauc ar rokzvaigznes limuzīnu, skumji raugās pa logu, dzerot “nelielu glāzi lēta baltvīna”, atgriežas bērnības mājās, spēlē trompeti pie tēva kapa, tiekas ar draugiem, bērniem un mazbērniem, pārlasa vecas vēstules, ceļo pa izmirušiem Anglijas laukiem. Un atkal un atkal iznāk uz skatuves, lai gluži kā milzīga simfoniskā orķestra diriģents valdītu pār desmitiem mūziķu, simtiem skatuves strādnieku un tūkstošiem skatītāju. Skaista, smeldzīga un fascinējoša filma, ko būtu varējusi uzņemt Lenija Rīfenštāle, par viena pacifista gribas triumfu.