"Staļins un vācieši. Jauni pētījumi Jirgena Caruski redakcijā "

Staļins un vācieši. Jauni pētījumi
Jirgena Caruski redakcijā
Maskava: ROSSPEN; Fond pervogo prezidenta Rossii B.N. Jelcina, sērijā “Staļinisma vēsture”, 2009
 

Lasot fonā vīdēja izteiksmīga epizode no Vitālija Meļņikova filmas “Agitbrigada “Bei vraga!”” – groteskā padomju aģitbrigāde, kontuzēta zaldāta vadībā klejodama pa Sibīriju un uzmākdamās aizmugures pustukšo ciemu iedzīvotājiem ar saviem priekšnesumiem, nonāk kaut kādā pasaules galā, kur nometināti Krievijas vācieši, pareizāk, vācietes un viens pusaudzis invalīds. Un šis puika, rādot dažādus vācu un padomju atribūtus, stāsta savam vienaudzim no aģitbrigādes: “Es salīdzinu un analizēju.” Lūk, tieši to arī dara vācu un krievu vēsturnieki savos Minhenē 2003. gadā nolasītajos referātos, un, tāpat kā filmas puika, norāda uz līdzībām un sakarībām – un arī šai visnotaļ akadēmiskajai situācijai piemīt kaut kas aizkustinošs, gluži kā puiku sarunai par to, kurš tētis stiprāks (un ļaunāks), tikai ar vēsturiska kauna mīnuszīmi, bez bravādes. Apskatīti tiek tādi parametri kā abu diktatoru uzvedības “loģiskums”, “racionālums” un “iracionālums”, “avantūriskums”, “paranojiskums”, “dogmatiskums”, “harizmātiskums” u.tml. – Staļins esot bijis “vairāk tēvs”, bet Hitlers “vairāk pravietis” – taču, skaidri apzinoties mērvienību trūkumu šādu kategoriju salīdzināšanai, tiek secināts, ka abi bija “vienlaikus paredzami un neparedzami, ar ko samulsināja un demoralizēja gan pretiniekus, gan sabiedrotos”. Grāmatas interesantums, kā jau nereti gadās, ir detaļās, nevis secinājumos.