Stefans Hvins "Hānemanis"

Stefans Hvins
Hānemanis
Maskava: ACT, 2003

Ir nepiedienīgi lasīt tikai Grasu un nezināt arī Hvinu (Stefan Chwin), ja tu pats dzīvo vie­tā, kur cilvēki kā zāle ataug uz noblietētiem drupu slāņiem un pat tas, kas saglabājas, vairs nav tas, kas bijis iepriekš. Cilvēku plūsmas, dzīvajiem nomainot mirušos, sa­jauk­damās un pārklādamās, aizpilda tukšumus, mājas un priekšmeti mirst vai izdzīvo tāpat kā cilvēki un no­nāk citās rokās, vēl glabājot iepriekšē­jās dzīves smaržu. Deviņdesmito gadu sā­­kumā uzrakstītās grāmatas angļu tulkojums paskaidrojoši nosaukts “Nāve Dan­­cigā”, tomēr romāna titulvaronis, bijušais anatoms Hānemanis (un vēl jo vairāk pats Hvina romāns) attaisno vārdus, ko studentiem teicis Hānemaņa profesors: “Pētiet izmisumā nonākušo un atraidīto, nāvi izraudzījušos cilvēku ķermeņus, bet da­­riet to tā, lai būtu iespējams konstatēt, kāds spēks mūsos uztur dievišķo dzīves enerģi­ju.” Tieši attaisno šāda skatījuma iespējamību, nevis apliecina to vai pierāda tā taisnību. Sabiedrība nelokāmi izdara pašas izraudzīto pašnāvību, vienlaikus katram tās loceklim izmisīgi cīnoties par izdzīvoša­nu. Romāns, kurā nevar nejust Memlinga “Pas­tarās tiesas” klātbūtni, kur viss tiek samērots ar fon Kleista un Foge­les, Vitkēviča un viņa mīļotās dubultpaš­nāvībām, kur pie sienas vīd Kaspara Dāvida Frīdriha vientuļais krucifikss kalnos un kur viss atrodas tuvplānā – tikai tas, kas pieejams viena konkrēta cilvēka ma­­ņām un domām. Manuprāt, lai precīzāk domātu par sevi, mums būtu jāatdzīvina Hvina teksts latviešu valodā.