Stenders Gothards Frīdrihs "Latviešu grāmatika 1783"

Stenders Gothards Frīdrihs

Latviešu grāmatika 1783

Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2015

Glīta un krietni izdota grāmata, ko labprāt nēsātu līdzi mēteļa kabatā vai brezenta mugursomā, ik pa brīdim izvilktu ārā un atšķirtu nejauši izvēlētā vietā, iztēlojoties, kā Stenders juties seno latviešu ielenkumā – misionārs, kas, no vienas puses, nesis mūsu senčiem elementāras zināšanas “no Vāczemes” un kristīgās ticības pamatus, bet, no otras puses, stāstījis vāciešiem par šo apbrīnojamo un interesanto tautiņu – latviešiem, kuriem, izrādās, ir pašiem sava valoda un savas valodas problēmas. “Lai nu būtu kā būdams, no latviešu vientiesīgajām dziesmām ir redzams, ka viņi ievēro zilbju skaitu un nelieto nepareizas prosodijas. Ja dziesmās bieži vien pārāk daudz gudrības nesastapt, tad tur nav vainojama viņu valoda, bet gan kultūras trūkums.” Vēl, protams, šo grāmatu var lietot, lai atsauktu kolektīvajā atmiņā dažu labu aizmirstu vai izskaustu valodas formu. Un arī atgriezties pie atziņas par valodas ierobežotajām iespējām, kas Stenderam ir bijusi sāpīga tēma: “Turpretim daudz neskaidrību latviešiem ir filozofijā. Viņu izpratnē valda juceklis, piemēram, ja runā gribu skart mūsu dvēseles garīgos spēkus, jo bez izšķirības visam tiek lietots pamatvārds “prāts”. Brīžam tas nozīmē sapratni, saprātu, brīžam gribu, raksturu, brīžam izsaka interesi un patiku vai arī vērību, vēlmes, nodomu, omu, brīžiem apziņu un visas maņas. Lai vārdu izmantotu pareizi, ir vajadzīga māka.”