Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Svetlana Proskurina
Pamiers, 2010
Светлана Проскурина, Перемирие
Parasti ir diezgan muļķīgi pirms filmas noskatīšanās lasīt jūsmīgas atsauksmes un kritiķu interpretācijas. Vēl muļķīgāk ir apturēt filmu pēc pārdesmit minūtēm, lai sameklētu internetā kaut kādu izskaidrojumu notiekošajam uz ekrāna. Jāatzīstas, es rīkojos tieši tā. Reizēm ir labāk, ja filmu, kas aizgājusi nepareizā gultnē, var apturēt un sākt skatīties no jauna. Svetlana Proskurina jau pirms šīs filmas uzņemšanas ir dēvēta par “vienu no noslēpumainākajām mūsdienu krievu režisorēm”, sākusi filmēt 80. gadu sākumā, nesteidzīgi, meklējot to, kas viņai svarīgs un būtisks, – arī aktierus. Nepamet sajūta, ka šai filmai viņa ir gaidījusi, līdz paaugas tās galvenās lomas tēlotājs Ivans Dobronravovs, kas Zvjaginceva filmā “Atgriešanās” spēlēja jaunāko brāli. Tāpat ilgi un rūpīgi ir briedis filmas sižets, kura patiesībā nemaz nav – jo skatīties šo filmu kā secīgu un reālu notikumu virkni nav iespējams, tā ir pārāk nežēlīga, absurda, auksta un biedējoša. Šo filmu var skatīties tikai kā līdzību – pirmām kārtām jau par Krieviju un tās bezcerīgo izredzētību. Bet var skatīties arī kā stāstu par cilvēka dvēseli un tās ceļu nesaprotamajā pasaulē un dzīvē, kas dzīvošanai taču vispār nav domāta.