Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kaut arī esot zināms procents garīgi veselu cilvēku, kas vispār nekad neredz sapņus, pārējie to dara laiku pa laikam un visbiežāk ir neapmierināti ar to, ko šajā procesā iegūst. Vieniem rādās baismīgas vīzijas, kas biedē un padara nervozus, citi miegā nokļūst daudz skaistākā un interesantākā pasaulē, taču nepaspēj ne tā īsti saskatīt, nedz arī izbaudīt to, ko redz, turklāt pēc pamošanās, kā likums, visu aizmirst. Ir skaidrs, ka lielu daļu cilvēku sapņi mulsina gluži kā dāvana, kuras lietojums saņēmējam nav zināms — nav šaubu, ka dāvinātājs ar to kaut ko gribējis pateikt vai vismaz sagādāt patīkamu pārsteigumu, taču aizmirsis pievienot lietošanas instrukciju. Tad nu cilvēki paši ir centušies atrast noslēpuma atslēgu, daudzu gadsimtu gaitā krājot pieredzi un zināšanas, un reizēm sasniedzot iepriecinošus rezultātus.
Lai sāktu nopietni strādāt ar sapņiem, pirmām kārtām nepieciešams iemācīties saglabāt nepārtrauktu apziņas plūdumu miega laikā. Sākumā tas var šķist neiespējami, jo lielākā daļa cilvēku ar gulēšanu saprot tieši tos tumšos posmus, kas pārtrauc apziņas nomoda līmeni, tiklīdz mēs aizmiegam. Attieksme pret miegu, kurā iesaistās gulētāja apziņa, parasti ir negatīva, uzskatot to par “cauru miegu”, nespēju “normāli izgulēties” u.tml. Apzinātie sapņi ir individuālās gribas izraisīts dabisks un veselīgs process, kas nekādi nemazina atpūtas un relaksācijas sajūtu. Apzināto sapņu laikā gulētājs nepamostas, taču spēj skaidrāk uztvert sapņa saturu, atcerēties to un veikt vēl daudzas interesantas lietas. Neirofiziologi jau sen ir noskaidrojuši, ka miegā smadzeņu darbība neapstājas. Elektriskie signāli, kas ceļo no neirona uz neironu, nomoda apstākļos liecinot par domāšanu, naktīs funkcionē ar brīžiem pat vēl lielāku intensitāti. Populārs izskaidrojums šim fenomenam ir tas, ka smadzenes izmanto laiku, kurā viss pārējais organisms un, galvenais — maņu orgāni atpūšas, lai apkopotu dienā saņemto informāciju, izvietotu to datubāzes sistēmā, daļu aizmirstu un daļu atcerētos uz visu mūžu. Kā blakusprodukts šim procesam rodas sapņi. Šāda teorija neizskaidro, kāpēc cilvēks miegā nespēj domāt, taču pieņemsim, kas tas notiek elementāra slinkuma un motivācijas trūkuma dēļ. Gluži tāpat ikdienas dzīvē aizņemtais cilvēks elpo, nedomājot par to, kādā veidā tiek izmantots plaušās nonākušais gaiss, un reti kurš bez īpašas vajadzības aiztur elpu uz vairākām minūtēm, uzskatīdams, ka tas nemaz nav iespējams. Taču ekstremālās situācijās, ziņkārības dzītam vai sacensību azartā nonākušam cilvēkam izdodas neelpot ievērojami ilgāk. Pērļu zvejnieki izmanto šo spēju dienišķās iztikas pelnīšanai, bet, īpaši trenējoties, spēju neelpot var attīstīt līdz tādiem rekordiem, kas var būt arī zinātniski neizskaidrojami. Gluži tāpat ir ar apziņas plūduma saglabāšanu iemigšanas brīdī — parasti mēs pat neiedomājamies, ka tas būtu nepieciešams un iespējams.
Vienkāršākais piemērs, ko daudzi var izmēģināt jau šovakar, ir iekšējā modinātājpulksteņa uzvilkšana. Jebkuram veselam un ne pārāk nogurušam cilvēkam atliek pirms iemigšanas stingri apņemties pamosties noteiktā laikā, un divas trešdaļas tā arī izdarīs. Šajā gadījumā nenotiek nekādi mistiski šūnu programmēšanas procesi, vainīgs ir tikai gribasspēks, kuram pietiek ar vienu nopietnu pavēli, lai tas noturētu daļu apziņas tādā līmenī, kas nepieciešams organisma uzmodināšanai tikos un tikos. Apziņas uztveres līmeņa paaugstināšanai līdz nomoda stāvoklim vai vēl augstāk ir jādara tas pats, kas ar pamošanos — pirms gulētiešanas stingri jānolemj iesaistīties sapņa darbībā. Tibetiešu tantras teorētiķi un praktizējošie mistiķi mūsu ēras sākumā ieteica vērsties pie kādas noteiktas dievības ar lūgumu palīdzēt saprast miega būtību, taču no psihologu biheivioristu viedokļa tas ir tas pats — gribasspēka uzmanības pievēršana vienai konkrētai problēmai, kas kā neatrisināts uzdevums atgriežas miega laikā un nodarbina brīvos smadzeņu sektorus. Ar katru reizi to izdarīt būs vieglāk, bet galamērķis ir sasniegt tādu gulēšanas kultūrismu, kas ļautu iemigt, gulēt un pamosties nepārtrauktas domāšanas klātbūtnē.
Otrs paņēmiens, kas aprakstīts senajās garīgās atbrīvošanās grāmatās, ir uzmanības pievēršana nomoda laikā uztvertās informācijas būtībai — iedomājoties, ka tas, ko mēs saucam par reālo pasauli, ir ilūzija. Skolniekam tika ieteikts pierastās ikdienas situācijas uztvert un analizēt kā sapņus, jo tas palīdz tuvāk iepazīt nākamajā naktī redzēto. Ir vēl vairāki gluži tehniski paņēmieni, piemēram, noteikti elpošanas vingrinājumi, kas attīsta īpašu dvēseles orgānu sprīdi garas caurulītes izskatā starp sirdi un rīkli. No tā, cik vingrs un gribai pakļauts ir šis muskulis, atkarīga sapņu forma un satura noturīgums. Mūsdienās iesaka vienkāršāku attieksmi — pieredze rāda, ka labvēlīgu ietekmi uz apziņas darbspēju atstāj ieradums pierakstīt sapņus uzreiz pēc pamošanās. Pirmkārt, tas disciplinē. Situācijās, kurās cilvēki parasti ir bezpalīdzīgi savas miegainības priekšā, ir svarīgi atrast ne pārāk sarežģītu motivāciju. Ja, gulēt ejot, jūs atgādināt sev par apņemšanos pierakstīt redzētos sapņus uzreiz pēc pamošanās, šis gribas elements turpina iedarboties uz apziņas procesiem visu nakti un palīdz saglabāt atmiņā gaistošās ainas, kas citkārt pazūd nebūtībā jau trešajā vai ceturtajā minūtē pēc pamošanās. Centieties pierakstīt pilnīgi visu, pat sižetus vai atsevišķus tēlus, kas jums šķiet nesvarīgi, fragmentāri vai nepieklājīgi freidiski. Ar laiku jūs pamanīsiet, ka sapņojat vairāk un interesantāk, taču tas nozīmē tikai to, ka esat sācis labāk atcerēties (ņemot vērā to, kas ieteikts šī raksta turpinājumā, analoģisku efektu iespējams sagaidīt arī t.s. nomoda dzīvē — jo spēcīgāka un noturīgāka ir jūsu dvēseles muskuļa ģimnastika, jo daudzpusīgāka un neskaitāmiem notikumiem piesātinātāka jums šķitīs visparastākā dzīve.
Speciālistu novērojumi liecina, ka sapņiem piemīt vairākas nepilnības, kuru novēršana ir katra apzinīga cilvēka pienākums, gluži tāpat, kā zobu tīrīšana vai liekā apmatojuma nodzīšana vietās, kur tas traucē nepastarpinātam kontaktam ar pasauli.
Šīs nepilnības ir iedalītas sekojošās kategorijās: 1) sapņi mēdz pārtrūkt, 2) tie mēdz atkārtoties, 3) tie mēdz aizmirsties, 4) tie mēdz tā arī neparādīties. Pirmajā gadījumā tiek ieteikts kārtīgi paēst un strādāt līdz nogurumam. Tad arī miegs kļūst dziļāks, un cilvēks var mierīgi noskatīties sapni līdz galam, izprast tā būtību un izmantot turpmākam darbam. Otrais gadījums ir labi pazīstams vai ikvienam — tie ir nepatīkamie seriālie sapņi, kas atkārtojas atkal un atkal. Jau senie tibetieši zināja teikt, kas tas notiek pārlieka noguruma un stresa rezultātā. Acīmredzot apziņa ir tiktāl nomākta par dienas laikā notikušo, ka spēj vienīgi rādīt iepriekšējo sēriju atkārtojumus. Interesanti, ka zāles šajā gadījumā ir nevis atvaļinājums kūrortpilsētā, bet pastiprināts darbs, meditējot par konkrētā uzmācīgā sapņa saturu. Freids var justies glaimots, jo arī senie tantristi uzskatīja, ka atbrīvoties no problēmas var, atrisinot tās iemeslus ar analīzes palīdzību. Trešais trūkums arī ir plaši izplatīts — cilvēks ir pārliecināts, ka nakts laikā redzējis daudz sapņu, taču nevienu no tiem nespēj atcerēties. Izskaidrojums ir nežēlīgs — tibetieši uzskata, ka tas notiek fizisku un garīgu traucējumu dēļ, tāpēc vienīgā iespēja tikt galā ar to ir iekšēja un ārēja attīrīšanās, atteikšanās no pasaulīgā dzīvesveida un meditatīva koncentrēšanās uz punktu, kas atrodas dzimumlocekļa pamatnē (par to, kā šo problēmu risināt sievietēm, tibetiešu rokasgrāmatas klusē). Pēdējā problēma — tas, ka sapņu vispār nav, risināma radikāli — veicot upurēšanas rituālu konkrētām tibetiešu panteona sievišķajām dievībām — dakīni.
Nākamais solis, kad visi traucējošie faktori pilnīgi vai daļēji iznīcināti un apgūta apziņas saglabāšanas prakse, ir pievēršanās sapņu saturam — nevis pēc pamošanās, bet jau sapņošanas laikā. Paturot prātā triviālo patiesību, ka sapņi ir tikai māņi un ilūzijas, viegli pārvarama baiļu sajūta, taču ar to vēl nepietiek. Sapņa analīze piedāvā unikālu iespēju izprast mehānismu, ko apziņa izmanto realitātes izjūtas radīšanai — to pašu mehānismu, kas nomoda situācijā darbojas nemanīts, radot iespaidu, ka viss, kas notiek ap mums, patiešām notiek. Situācijā, kad jūs sapņojat un nepamostoties saprotat, ka esat aizmidzis, ar gribas palīdzību pamēģiniet ietekmēt sapnī notiekošo. Sastopoties ar kādu cilvēku, piespiediet viņu runāt un izturēties tā, kā jūs vēlaties. Sastopoties ar uguni, nodzēsiet to vai ielieciet ugunī roku, sakot sev — tas taču ir tikai sapnis, nekas slikts ar mani nenotiks. Paskrieniet zem mašīnas, apēdiet stikla gabalu, dariet visu, ko vien vēlaties, bet īpaši — to, ko nevēlaties. Pamazām apgūstiet spējas ietekmēt jebkuru apziņas tēlu, mainot tā parametrus plus/mīnus skalas ietvaros. Sapnī jūs varat izpētīt praktiski visu apziņas kategoriju relatīvismu: aukstu padarīt par karstu, mazu par lielu, vienu par daudziem un otrādi. Ar laiku šī pieredze, kas ir daudz svarīgāka par bērnišķīgo “spēju lidot”, kļūs par tikpat noderīgu prasmi kā svešvalodu zināšanas vai autovadīšana. Redzot, kā apziņa darbojas miega laikā, jūs sapratīsiet, ka tieši tas pats notiek arī pēc pamošanās — nav būtiskas atšķirības starp “miegu” un “nomodu”, ir tikai divi iluzorās pasaules konstituēšanās modeļi. Un šī apziņa jau vairs nav īpaši tālu no apskaidrības.