Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Terenss Deiviss
Tālās balsis, klusās dabas, 1988
Distant Voices, Still Lives, Terence Davies
Šī filma atgādina ģimenes albumu, kurā fotogrāfijas izkārtotas nejaušā secībā. Šādu iespaidu vēl pastiprina divi Deivisa filmas stila elementi. Pirmkārt, garie kadri, ģimenes grupu portreti, kad personāži bieži vien raugās kamerā (tātad arī uz mums, skatītājiem), it kā gaidot mirkli, kad uzplaiksnīs zibspuldze un gaistošais dzīves mirklis tiks saglabāts, vismaz fotogrāfijā. Otrkārt, vizuālie tēli un skaņas no dažādiem laikiem apvienotas viena kadra vai epizodes ietvaros – kā tas notiek filmas sākuma ainā, kad redzam kāpnes, pie kurām pienāk māte un sauc bērnus brokastīs, tad atskan soļu dipoņa, balsis, kas sasveicinās ar māti, īsu frāžu apmaiņa – tās ir skaņas no mātes atmiņām, tagadnes tukšumu aizpilda pagātne. Katra nākamā aina ir pārlēciens laikā: tēva bēres mijas ar bērnības laika atmiņu uzplaiksnījumiem, ģimenes saietiem, kara laika ainām, gluži sadzīviskiem notikumiem, kad, piemēram, māte mazgā logu, bet bērni lūdz Dievu, kaut viņa nenokristu. Filma pastāvīgi atgriežas vienos un tajos pašos notikumos, un kamera gandrīz vai ieurbjas personāžu acīs; Deiviss gaida no mums, ka ielūkosimies tēlos ar tādu pašu intensitāti, nevis ļausim tiem vienkārši slīdēt gar acīm. Kamēr atmiņa glabā tuvu cilvēku balsis un sejas, viņi neizzūd no mūsu dzīves, bet ir tās tālās balsis, kas skan no bērnības, kad dzīve likās gandrīz vai mūžīga.