Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Mihails Gefters
Trešās tūkstošgades nebūs
Maskava: Eiropa, 2015
Sāksim ar satriecošo: “Cilvēks – tā ir būtne, kas izgudro pagātni.”
Sarunās ar Gļebu Pavlovski Mihails Gefters izpaužas ka tāds retais vēsturnieks, kurš par savu pētniecības objektu spējis padarīt ne vien vēsturi, bet domāšanu par vēsturi, turklāt – savējo. Iespējams, šajā lietā viņam palīdzējis arī tas, ka viņš daudz nodarbojies tieši ar Krievijas un padomju vēsturi. “Es stāvu tā momenta priekšā, kas liek pārdomāt sevi līdz galam. Jo tas, kas te notiek, nav intelektuāli aplūkojams, un man ir tiesības attiekties pret to kā pret kaut ko sev ārēju.” Lai gan šeit citētais attiecas uz mums jau tālo Jeļcinu, Gefters liek priekšā palūkoties uz tādiem kā Jeļcins pavisam neierasti – kā uz brīdinājumu; kā uz liecību, ka “ar cilvēku kaut kam jānotiek”. Tādēļ vēsturniekam neierasti Gefters uzmanīgi ielūkojas pats sevī, savā attieksmē ar notiekošo vēsturē. “Man jānostājas uz šī dubultās refleksijas ceļa, stāstot par sevi, kas stājies ar Ļeņinu attiecībās, kuras pašas par sevi ir evolucionējušas. Viņš ir cilvēks, kurš aizņēmis manas dzīves gabalu un tur iekārtojies.” Grāmatas lappuses par Ļeņinu ir gudrākais, ko esmu par šo cilvēku lasījis. Tajās nav nožēlojama pēcnācēja pašpārliecinātības jeb aizbildnieciskuma attiecībā pret vēstures “miskastē” nogrimušu sifilītisku vadoni, bet skaidrs redzējums par to, kā Ļeņins atkal un atkal atjaunojis savu sapratni par pasaules uzbūvi – vispirms Krievijas, bet visbeidzot – savas mirstošās galvas līmenī. “Sapratis, ka viņam atteikts lūgumos iedot indi, viņš sāka no sīksīkās dzīves strēmeles veidot kaut ko cilvēcisku.”