Tusiņš

Viena no nedaudzajām latviešu žargona valodas vārdnīcām tusiņu saprot pavisam vienkārši — kā kautiņu. Vērojot nepastarpinātu dzīvības pulsāciju sev apkārt, mēs varam nojaust, ka vārda “tusiņš” lietošana sevī slēpj daudz plašāku nozīmju lauku.

Tusiņš —

1. pasākums, kurā piedalās optimāls daudzums patīkamu cilvēku (piemēram — deju vakars tehno klubā),
2. biedrošanās kopīga, lai arī diezgan izplūduša principa vārdā (piemēram, zaļo kustība, motociklistu izbraukumi, Depeche Mode fanu klubs),
3. cilvēku kopums, kas apzināti un ar zināmu lapbatiku veic kopīgu darbību (piemēram, dižkoku stādīšanas akcijas vai studentu protesta demonstrācijas dalībnieki),
4. liela cilvēku drūzmēšanās (piemēram, Filharmonijas Līvu skvērā laukumā vai Saeimā).

Lai arī cik latvisks un sirsnīgs tas izklausītos, visiem ir skaidrs, ka vārds “tusiņš” ir aizgūts no krievu valodas vārda “tusovka”, kura ienākšanu plašākā lietojumā krievu valodnieki saista ar 70. gadu hipiju subkultūru, kur tas nozīmēja gan kopīgu smēķēšanu (kāda tur zālīte, nekādas zālītes jau toreiz nebija), gan vienkārši kopīgu nekā nedarīšanu. Taču vārda vēsture ir krietni senāka — jau kopš gadsimta sākuma tas tiek atzīmēts kā kriminālā žargona elements, ar nozīmi “fiziska attiecību noskaidrošana noziedzīgo grupējumu starpā” vai “zagļu dzīres”. Tiek atzīmēts, ka vārda lietojumā izmantota patskaņa mija pirmajā zilbē, kas nav retums žargona izplatībā: “tusovka” ‘ “tasovka”. Šeit jau parādās atšķirīgas versijas — vieni uzskata, ka šis lietvārds ir cēlies no darbības vārda “tasovatj” (sajaukt, dalīt kārtis, saistība ar franču tasser — sakraut kaudzītē), citi norāda uz izteicienu “datj tuza” (iesist ar dūri pa seju). Zīmīgi, ka abi skaidrojumi ir norāda uz kāršu spēli, tātad — uz klasisku tusiņa atmosfēru, kur iespējams gan patīkami pavadīt laiku, gan arī sastrīdēties līdz kautiņam.