Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Umberto Eko
Prāgas kapsēta
Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2011
Viss sākās ar to, ka mani nobiedēja šīs grāmatas vāks – šķita, ka cienījamais autors ietērpts kādā lubeņu sērijā līdzās grāmatām ar nosaukumiem “Skārleta” vai “Reta Batlera ļaudis”. Noskaidroju, ka tāds ir arī oriģinālais itāļu izdevums, lai gan vācieši un amerikāņi ir parūpējušies par ekstravagantāku dizainu (tiesa, tāds vairāk atgādina vīriešu detektīvromānus). Sadūšojos un noņēmu apliekamos vāciņus, atstājot grāmatu kaili gaišpelēkajā apakšsvārkā. Ja vēl roka celtos mazliet nosmulēt stūrus un uzliet kādu vīna pleķi, būtu jau pavisam lasāms vakara romāns mājas bibliotēkas dīvānā. Tas tomēr ir svarīgi – lai grāmata izskatītos pēc tā, ko lasītājs no tās sagaida. No šīs es sagaidu smalko un viegli lasāmo Daces Meieres tulkojumu, labu papīru, lieliskas ilustrācijas un brīvu vietu domas lidojumam. Un te ir kāds triks, ko vajadzētu izstāstīt izdevējiem, – jo grāmata ir lielāka, jo tukšākam būtu jābūt tās noformējumam. Tikai mazām grāmatām viendienītēm piestāv raibie un puķainie svārki. Bet par pašu Eko vairs nav, ko teikt. Viņš ir kā sens ģimenes draugs, praktiski radinieks, kuru vajag lasīt, lai arī ko viņš tur būtu sarakstījis. Jo mīļākajam zirgam gluži tāpat kā dāvātam – zobos neskatās.