Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Umberto Eko
Sešas pastaigas literatūras mežos
Sanktpēterburga: Simpozium, 2002
Eko grāmatiņai piemīt patīkams liekums: es runāju nevis par telpisko ģeometriju, bet par to, ka, lasot interneta rakstus un ierakstus no delfiem līdz tviterim, varētu rasties iespaids, ka par visu jārunā maksimāli ekonomiski un mērķtiecīgi – pēc iespējas saīsinot ceļu no punkta A uz vienalga kuru punktu; Eko lekcijas par lasīšanas nosacījumiem šajā ceļā būtu acīmredzami liekas. Eko ir pastaiga, nevis steidzīga gaita; kaut ko tādu var atļauties brīvs cilvēks. Tādēļ Eko īpaši pievēršas literatūras tempa palēninājumiem, skaita vārdus un rēķina, cik daudz laika to izlasīšanai ir patērējis. Prātodams, kā lai pasaka, vai kāda filma ir vai nav pornogrāfiska, Eko nonāk pie secinājuma, ka pornogrāfiskā filmā ainas starp kopošanās epizodēm vienmēr noris reālajā laikā – proti, varonis no viena punkta uz otru brauc tieši tik ilgi, cik laika patiešām ir vajadzīgs, lai šo ceļu veiktu. Tas tiek darīts tādēļ, lai nebūtu lieki jātērē nauda un jāizdomā kāds jēdzīgs sižets un nevajadzīgas detaļas. Tomēr aktieri nevar drāzties nepārtraukti, viņi nogurst, tāpat kā nogurst ieintriģētais vērotājs. Tad pienāk brīdis, kad beidzot iespējams pievērsties tam, kam permanentās kniebšanās nozīmē nav nekādas jēgas.