Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Valērio Dzurlīni
Tatāru tuksnesis, 1976
Il deserto dei tartari, Valerio Zurlini
Leitnants Drogo pirmajā norīkojumā dodas uz tālāko impērijas robežposteni. “Tatāru tuksnesis” uzņemts lielākoties Irānā, zemestrīces sagrautā un pamestā pilsētā, virs kuras pakalnā rēgojas drūms un milzīgs cietoksnis. Aiz tā uz ziemeļiem neesot nekā – “tikai tukšums un Tatāru tuksnesis”. Garnizons vada laiku, cerot uz ienaidnieka parādīšanos, jo dienu no dienas nekas nenotiek, bet Morrikones drūmā mūzika vēl pastiprina pamestības, nolemtības un eksistences tukšuma sajūtu. Baumas par kādreiz manītajiem ienaidnieka karapulkiem, mistiskā baltā zirga vai trīs jātnieku parādīšanās, mirgojošās gaismas tālumā rada draudu sajūtu, kas vienlaikus padara taustāmu ilūziju, ka armijas atrašanās šai tukšainē nav bezjēdzīga. Bastions ir kā magnēts, tas neļauj tikt projām; vienīgais ceļš projām ir nāve. Pelēcīgi brūnganie toņi, saulrieti, smilšu virpulis, kas šai peklei piešķir skaistumu, nostiprina filmas vizuālo triumfu. Bet dzīve paiet kā uzgaidāmajā telpā, un, ārsta vārdiem runājot, “šeit un jebkur citur mēs visi atrodamies pārpratuma pēc”. Izklausās drūmi, bet reizēm der padomāt, vai mūsu histēriskā skraidīšana nav tikai sevis maldināšana.