Kamieļu gāzes kamerā

Nr. 1

Melanholiķi mūziku bieži panes nelāgi, tā pastiprina viņos skumjas. Ja slimnieks cieš no spilgti izteiktas melanholijas formas, tad izklaides, teātra apmeklējumi, ceļojumi ir nevietā. Ja melanholiķim tiek dots padoms izklaidēties un ja radi un draugi sāk to īstenot, tad drīzumā izrādās, ka slimniekam kļūst vēl sliktāk, ka skumjas no liekām izklaidēm ne tikai nesamazinās, bet, pretēji, pat pastiprinās. Tādi melanholiķu neveiksmīgo izklaižu piemēri dzīvē sastopami bieži. 

Суханов, С. А. О меланхолiи. Санкт-Петербургъ.: Практическая медицина, 1906

Nr. 2

Kamieļu gāzes kamerai jābūt šādā izmērā: garums 3,2 m, platums 1,75 m un augstums 2,85 m. Kameras iekšpusē jābūt iekārtai dzīvnieka fiksēšanai. Vienreizējai apkvēpināšanai tiek tērēti 600–800 g sēra. Slimo dzīvnieku apkvēpināšana jāveic 2–3 reizes, ar 6–7 dienu starplaiku. Galvu un kaklu neapkvēpina, bet gan ieziež ādā smēres. Kamieļi ir pakļauti arī dažādām infekciju slimībām, kuru vidū ir Sibīrijas mēris, tuberkuloze, bruceloze, mutes un nagu sērga, trakumsērga utt. 

Ручкина, Г. А., Вахитова, Р. З., Ручкина Г. А. Верблюдоводство. Костанай: Костанайполиграфия, 2008

Nr. 3

N. O. Izjumskis redzēto aprakstīja ļoti detalizēti šādiem vārdiem: “No sākuma viņām raustījās seja un acis, viņas lēca uz sola, tam sekoja baisa kliegšana, turklāt viņas nonāca līdz spēku izsīkumam, plēsa savas drēbes, matus un metās no sola uz grīdas vai zem galda, kas atradās mājā, sitās ar galvu pret dēļiem ar tādu spēku, ka baidījos: daža laba pāršķels sev galvaskausu. Lēkmes brīdī viņu spēks bija tik ievērojams, ka 6 spēcīgi zemnieki nevarēja noturēt vienu vāju sievieti, kas no viņiem izrāvās un metās ar galvu tieši zem galda. Ar 40 zemnieku palīdzību mums izdevās atturēt viņas no pašsakropļošanās. Pēc lēkmes slimnieces izlikās par beigtām. 

Краинский, Н. В. Порча, кликуши и бѣсноватые какѣ явленiя русской народной жизни. Новгородъ: Губернская Типографiя, 1900

Nr. 4

Vārdā nenosaukts komponista radinieks, visticamāk, Nikolajs, sacīja Ziņu reportierim: “Ne vēlāk kā desmit minūtes pirms nāves viņš atvēra acis: viņa skatiens apstājās pie brāļadēla un brāļa. Šajā skatienā bija lasāma bezgalīga mīlestība, skumjas atvadas.” Pēc neilga laika vienā no vēstulēm Modests Iļjičs uzrakstīs: “Viņš nomira kā svētais. Viņa acu izteiksme nāves brīdī bija tik mīloša un bezbailīga, ka šķitis: viņš šajā mirklī nedomā par sevi, bet it kā tikai lūdz piedošanu, ka atnesis mums nāvīgu nelaimi.” 

Познанский, А. Чайковский. М.: Молодая гвардия, 2010

Nr. 5

Pēdējā dzīves stundā viņš rakstīja saviem tuviniekiem Krievijā: “Dzīve tagad ir cīņa par nākotni... Jātic, ka tas viss nebūs veltīgi un cilvēki panāks – lai arī tas prasīs daudzu ciešanu – īstu cilvēcisku eksistenci Zemes virsū, tik brīnišķīgu, ka par priekšstatu vien par to var atdot visu, kas ir personisks, arī pašu dzīvi.” Divas dienas pirms tam gāja bojā arī Sņežkova māsa. 

Вайндрах, Г. М. Подвиги русских врачей. М.: Издательство академии наук, 1959

Nr. 6

Trīsdesmito gadu sākumā Ričards Šops, Rokfellera Universitātes zinātnieks, padzirdēja, ka eksistējot ragaini truši. Viņš palūdza draugu vienu no tiem noķert un aizsūtīt viņam ragu daļiņas, lai viņš varētu noskaidrot, no kā tie sastāv. Šopa kolēģis Frānsiss Rū, eksperimentējot ar cāļiem, pieņēma, ka noteikti vīrusu veidi var izraisīt tūsku. Daudzi tālaika zinātnieki izturējās pret šo paziņojumu skeptiski, bet Šopu ieinteresēja, vai “ragi” var būt tūska, ko izraisa nezināms vīruss. Lai to pārbaudītu, Šops sasmalcināja ragus, uztaisīja no tiem šķīdumu un izsijāja cauri porcelāna mālam. Cauri porcelāna māla porām varēja izkļūt tikai vīrusi. Pēc tam Šops filtrēto šķīdumu iesmērēja galvā veseliem trušiem. Viņiem arī izauga ragi. 

Циммер, К. Планета вирусов. Ростовна-Дону: Феникс, 2012

Nr. 7

Tradīcija līķus slēpt un slepus izmest ārā ķīniešiem saglabājās ilgus gadus. Analoģisks fakts fiksēts arī Mandžūrijā, kad N. I. Nikolajevs tur strādāja, likvidējot mēra sekas 1945. gadā. Vanemjao uzgāja slimniekus, kuri bija paslēpti sienā, un bija pat gadījums, kad vienai sievietei nomira vīrs un viņa tā līķi izmeta, bet, lai noslēptu vīra nāves faktu (iedzīvotāji tika uzskaitīti pirmajā māju apgaitā), viņa nolīga svešu vīrieti, kurš uzdevās par viņas vīru, taču arī tas nomira no mēra. Bieži gadījās arī, ka turīgi ļaudis nolīga nabagus un sūtīja tos uz izolatoru savā vietā.

Мартиневский, И. Л., Молляре, Г. Г. Эпидемия чумы в Маньчжурии в 1910–1911 гг. М.: Медицина, 1971

Nr. 8

Ceļojot pa Melno jūru, no lipīgas slimības nomirst viens pasažieris. Kapteinis baidās, ka sāksies panika, ja citi pasažieri to uzzinās, un liek diviem matrožiem naktī slepus iznest līķi no 23. kajītes un pārmest pāri bortam. No rīta viņš ienāk pārbaudīt un redz, ka līķis atrodas vietā. Viņš izsauc matrožus. Izrādās, viņi sajaukuši kajītes, 23. un 32. “Tur gulēja bārdains večuks ebrejs,” viņi taisnojas, “viņš, tiesa, šaušalīgi kliedza un apgalvoja, ka ir dzīvs. Bet vai var ticēt ebrejam? Viņi visi melo! Mēs cieši ievīstījām viņu palagos un pārmetām pār bortu.”

Ландман, З. Еврейское остроумие. М.: Книжники, 2012