Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Verners Heizenbergs.
Daļa un veselais
Verner Geizenberg. Častj i celoje
URSS, 2004
“Bet arī tā nakts iegrima atmiņu pustumsā, un tagad mēs gājām pa kalnu taku virs Šternbergerzē un spriedām par atomiem.” Aizrautība, ar kādu lasu Nobela prēmija laureāta fizikā Vernera Heizenberga atmiņas, līdzinās naivajam etuziasmam, ar kādu pusaudža gados lasīju sērijas Apvārsnis grāmatas par zinātnes sasniegumiem. Un tagad man atkal šķiet, ka, iespējams, nav labāka dzīves ceļa, kā pastaigāties pa parkiem pie dažādu zinātnieku un grāfu villām vai kalnos un, tikai retumies ļaujoties, lai sarunu pārtrauc īpaši skaists vai zīmīgs dabas skats, runāt un runāt par pasaules apraksta principiem, izmantojot valodu, kas šai pasaulei neatbilst. Varētu teikt, ka pats Heizenbergs, Volfgangs Pauli, Nilss Bors, Makss Planks un citi tādi cilvēki paši kļuva par retajām noteiktības saliņām gan tajā fizikālās nenoteiktības telpā, kuru bija atklājuši, gan arī tajā politisko vētru laikā, kurā dzīvoja. Viņu apzinātā dzīve sākās ar pārsteigumu, kā kaut kas spēj saglabāties, kad visam vajadzētu mainīties, un viņi atrada kādu tēlu, kas tam ir pamatā; pagaidām pietiks ar fiziķa – pastaigu meistara, mūziķa un filozofa tēlu.