Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Verners Hercogs
Stikla sirds, 1976
Herz aus Glas, Werner Herzog
Verners Hercogs publiskojis metodi, kā pakļaut hipnozei vistu: tā jānomierina, knābis jānovieto pie zemes un cītīgi ar krītu jāvelk līnija virzienā no knābja. Par to, kā Hercogam izdevies nohipnotizēt teju visus filmas “Stikla sirds” aktierus un aizēnot viņu acis ar vistas cienīgu dezorientāciju un tukšumu, gan zināms stipri mazāk.
Nedaudz komiskais sižets, kas atklāj 19. gadsimta Bavārijas ciemata un tā lēnprātīgo iedzīvotāju apsēstību ar vietējā fabrikā ražotu rubīna krāsas stiklu, iegūst traģisku pieskaņu, kad fabrikas meistars piepeši mirst, līdzi kapā paņemdams sarkanā stikla radīšanas noslēpumu. Ciemata ļaudīm nu palīdzēt cenšas aristokrātisks stikla meistars ar sāpju plosītu grimasi un kāds noslēpumains pravietis, kurš Vācijai paredz tuvus karus. Taču tauta daudz vairāk pie sirds ņem pareģojumus, kuri skar aktuālākas nelaimes; kad kādam dzērājam tiek pareģots izgulēt paģiras uz pudeles brāļa līķa, nelaimīgā vīra pēdējā emociju un personības atblāzma parādās nevēlmē pieņemt drauga nāvi, cenšoties celt viņa mirušo ķermeni uz deju. Vēlme izvairīties no drūmā likteņa bavāriešus neviļus ieved latviešu literatūras kanonā: lai noskaidrotu, vai aiz horizonta slēpjas bezdibenis, nevis jāvaicā atbilde pravietim, bet gan jāsēžas laivā un jāairē, lai patiesību skatītu pašu acīm.