Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Vims Venderss
Alise pilsētās, 1974
Alice in den Städten, Wim Wenders
Dīvaina un joprojām valdzinoša filma, kurā cilvēki ir vīlušies pasaulē un sevī, taču turpina meklēt iespēju atrast tajā visā kādu jēgu, dodas ceļā un pat īsti nepamana to brīdi, kad ir atraduši svarīgāko, ko vien iespējams atrast, – viens otru. Filmu skatoties, var vērot, kā atšķiras Vendersa Amerika no Eiropas – daudzi motīvi vēlāk atkārtojas filmā “Parīze, Teksasa” –, var pievērst uzmanību tam, kā filmas varoņi skatās viens uz otru, it īpaši pauzēs starp vārdiem, kurus tie izrunā negribīgi un bikli, var pamazām (līdz ar galveno varoni) iemīlēties deviņgadīgajā Alisē, ko lieliski tēlo Jella Rotlendere, var līdz apnikumam klausīties mūzikā, ko speciāli filmai ierakstīja vācu krautroka grupa “Can” (pusotru minūti garais fragments iekļaujas grupas taustiņinstrumentālista Irmina Šmita sacerētās filmu mūzikas kolekcijā). Bet visinteresantāk ir skatīties un domāt, kādā veidā un kāpēc Vims Venderss šo filmu ir radījis – tik nejaušu un precīzu –, kā filmā Alise saka par kādu polaroid fotogrāfiju, kas uzņemta lidojuma laikā caur lidmašīnas iluminatoru: “Skaista bilde. Tik tukša.”