Viņsaules apmeklējums

Izstāde “Tutanhamona dzintars” mākslas muzejā Rī­­­gas birža

Kad kolēģi man pavēstīja, ka mākslas muzejā Rīgas birža vēl kādu laiku būšot ap­­ska­tāmas divas ēģiptiešu mūmijas, no kurām viena esot kaķis, es atcerējos, ka sen at­­pakaļ mana tēva darbistabā kā daļa no klusās dabas uzstādījuma starp misiņa traukiem un vīnogu ķekariem rotājās divi lakoti galvaskausi. Vienīgais tēva sniegtais komentārs par to izcelsmi bija: “Es domāju, ka tās abas bija sievietes.” Atcerējos, ka izjutu pret šīm nepazīstamajām sievietēm zināmu solidaritāti un šad tad gāju ar viņām aprunāties – nevis ar galvaskausiem, bet tieši ar to bijušajām īpašniecēm. Galvaskausi kalpoja tikai par saziņas līdzekli starp mani un to, kas atradās nāves viņā pusē. Tagad, pirms došanās uz biržas namu, lai “apskatītu mūmijas”, es sapratu, ka eju nevis skatīties uz izstādes eksponātiem, bet gan vēlreiz tikties ar nāvi. Pieķēru sevi pie domas, ka šim notikumam par godu vajadzētu saģērbties nedaudz pieklājīgāk nekā parasti.

Biržas namā apskatāmās izstādes “Tutanhamona dzintars” pavadošais teksts vēsta, ka “projekta nosaukums ir vairāk metafora, kas nepretendē uz priekšmetisku Tutanhamona dārgumu klātbūtni”. Un patiešām, starp pirmā stāva zālē eksponētajiem priekšmetiem dzintaru nevarēja atrast. Bet tas jau arī nebija mana apmeklējuma mērķis. Sekojot izstādes turpinājuma norādei, muzeja trešajā stāvā gara, šaura gaiteņa galā pavērās plašāka telpa ar nelielu, labi izgaismotu vitrīnu, aiz kuras ieslīpā leņķī gulēja kaķa mūmija. Atbilstoši ēģiptiešu kanonam dzīvnieka galva bija izstrādāta diezgan smalkās detaļās, atveidojot gan acis, gan ausis, toties viss pārējais bija ietīts vienā veselā audekla gabalā. Tradicionālie kaķa mūmijas rotājumi nebija saglabājušies, tā­­pēc no attāluma tā atgādināja resnu vāli.

Nezinu, vai tas ietilpa ekspozīcijas veidotāju plānos, taču tās iekārtojums sakrita ar manu pieticīgo priekšstatu par kā­da svarīga cilvēka kapenes apmeklējumu – nelaiķis kā nama saimnieks gulēja izolētā istabā pašā gaiteņa galā. Tā bija maza telpa ar trim skatlogiem. Aiz viena no tiem atradās melna, sarāvusies iebalzamēta plauksta ar mezglainām pirkstu locītavām, aiz otra – audeklā ietīta mumificēta zivs (iespējams, karpa). Trešajā, vis­­lielākajā vitrīnā atradās at­­­vērts sarkofāgs, kurā gulēja mūmija.

Vēsturiskās liecības par Ozī­­risa kultu liek domāt, ka sa­­­skarsme ar mirušajiem ir viens no senās Ēģiptes kultūras stūrakmeņiem. Un, lai gan daļēji tas sakrīt ar mūsdienu kapu kopšanas tradīciju, pieļauju, ka daļa mūsu laikabiedru tomēr ir pieraduši tikai nosacīti uzturēt kontaktus ar “aizgājējiem” un tuvinieku atdusas vietās drīzāk risina iekšējus monologus. Taču mūmija, kura gulēja atvērtajā sarkofāgā, nebija nekāds “aizgājējs”, tā nepārprotami atradās blakus, mazajā istabā ar regulētu gaisa mitrumu, un arī kaķis aizdurvē šķita pavisam īsts.

Atceroties bērnības sarunas ar vīnogu ķekaros iesēdinātajiem galvaskausiem, biju gatavojies svinīgam nāves apmeklējumam. Vislabākajā gadījumā cerēju uzlabot savas attiecības ar mirstību tā, kā to nevar panākt nedz ar lūgšanu, nedz ar kriogēnās iesaldēšanas palīdzību. Taču divvientulību ar nelaiķi ik pa brīdim izjauca apmeklētāju grupas, tostarp kāds padzīvojis pāris, kuri jokoja par Ļeņinu. Par spīti prāta pūliņiem, es joprojām atrados starp dzīvajiem, un visbeidzot kā dzīvs pierādījums tam telpu piepildīja skaļi čalojošu skolēnu bars ar skolotāju priekšgalā. Skolotāja audzēkņiem uzdeva jautājumu: “Nu, kurš no jums atceras, kā sauc vīstokli, kas palīdzēja mirušiem ēģiptiešiem nonākt viņsaulē?” Bērni apklusa. “Pareizi! Mirušo grāmata,” skolotāja pati sev atbildēja. “Nudien,” es nodomāju.