Brīvības upuris

Bailes ir slikts padomdevējs, taču tās izgaismo daudzas lietas, kuras mēs izliekamies neredzam. Pirmā: valsti paralizējušais panikas vilnis skaidri parāda, ka mūsu sabiedrība vairs netic nekam citam kā vien kailai dzīvībai. Ir acīmredzams, ka itāļi, lai izvairītos no saslimšanas, gatavi upurēt gandrīz visu – ierastos dzīves apstākļus, sociālās attiecības, darbu, pat draudzību, pieķeršanos, reliģisko un politisko pārliecību. Kailā dzīvība – un bailes to zaudēt – cilvēkus nevis vieno, bet gan padara aklus un nošķir. Citas cilvēciskas būtnes – līdzīgi kā mēra epidēmijas laikā apraksta Mandzoni – šodien tiek uzskatītas tikai par iespējamiem untore (“ieziedējiem”, apzinātiem mēra izplatītājiem), no kuriem vajag par katru cenu izvairīties un no kuriem jāturas vismaz metra attālumā. Mirušajiem – mūsu mirušajiem – nav tiesību uz bērēm, un nav skaidrs, kas notiek ar mums mīļo cilvēku līķiem. Mūsu tuvākais ir atcelts, un ir dīvaini, ka baznīcām par to nav ko teikt. Kādas kļūs cilvēciskās attiecības valstī, kura pieradīs šādi dzīvot sazin cik ilgi? Kāda ir sabiedrība, kurai nav citu vērtību kā vien izdzīvošana?

Ne mazāk satraucoši par pirmo ir tas, ka epidēmija skaidri parāda: izņēmuma stāvoklis, pie kura mūs jau kādu laiku ir pieradinājušas valdības, nudien ir kļuvis par normālu situāciju. Agrāk ir piedzīvotas vēl smagākas epidēmijas, taču to dēļ neviens nebija iedomājies izsludināt šādu ārkārtas stāvokli – tādu, kas mums liedz pat pārvietoties. Cilvēki tik ļoti pieraduši dzīvot pastāvīgas krīzes un ārkārtas apstākļos, ka šķiet nemanām to, ka viņu dzīve ir reducēta līdz tīri bioloģiskam stāvoklim un ir zaudējusi ikvienu savu šķautni – ne tikai sociālo un politisko, bet pat cilvēcīgo un emocionālo. Sabiedrība, kas dzīvo pastāvīgā ārkārtas stāvoklī, nevar būt brīva. Patiesībā mēs dzīvojam sabiedrībā, kas brīvību ir upurējusi tā saucamo “drošības apsvērumu” dēļ un tālab ir nolemta dzīvei pastāvīgās bailēs un nedrošībā.

Nav brīnums, ka par vīrusu runā kā par karu. Ārkārtas noteikumi mums liek dzīvot komandantstundas apstākļos. Taču karš ar neredzamu ienaidnieku, kurš var ieperināties no cilvēka cilvēkā, ir visabsurdākais no kariem. Patiesībā tas ir pilsoņkarš. Ienaidnieks nav ārpusē, viņš ir mūsos.

Uztrauc ne tik daudz un ne tikai tagadne, kā tas, kas notiks turpmāk. Kari mantojumā mieram jau ir atstājuši virkni baisu tehnoloģiju (no dzeloņstieplēm līdz atomstacijām), un šķiet diezgan ticami, ka arī pēc sanitārā ārkārtas stāvokļa atcelšanas tiks meklēti veidi, kā turpināt šos eksperimentus, kurus iepriekš valdībām nebija izdevies īstenot: slēgt universitātes un skolas un nodrošināt mācības tikai tiešsaistē, visbeidzot, pārstāt pat pulcēties, lai apspriestu kultūras un politikas jautājumus, bet apmainīties tikai ar digitālām ziņām un, kur vien iespējams, ikvienu cilvēcisko kontaktu – ikvienu inficēšanos – aizstāt ar tehnoloģijām.

Virsraksts – mūsu, oriģinālā bloga ieraksts saucas: “Skaidrojumi”.

Raksta tulkojumu latviski sagatavoja Soterioloģijas biedrība