Atzīšanās dzīvē

Plaša, rāma telpa, logos jūlija saule, tepat aiz mājas sienas puķu dobes un rūsganais suns Ripa, ar kuru, kā zinām no dienasgrāmatām, Miervaldis Birze sarunājas nesteidzīgās pastaigās pa mežu. Braucot uz Cēsīm, iztēlojos līdzīgu pastaigu – vai varbūt ceļojumu? Taču mēs visu laiku palikām uz vietas. Jo, kā Birze, citējot Folkneru, saka kādā savā grāmatā: “Pagājušais nav miris. Tas patiesībā nemaz nav pagājis.”

Rīgas Laiks: Atgādināšu vienu jūsu izteikumu: “Rakstniekam nav obligāti jābūt identiskam ar saviem darbiem, bet obligāti jābūt identiskam un solidāram ar savas tautas likteni.” Bet Hamsuns taču negribēja būt nodevējs – viņš sevi uzskatīja par labu norvēģi, domāja, ka dalās liktenī ar savu tautu. Kur tad ir robežšķirtne?

Miervaldis Birze: Man liekas, ka Hamsuna liktenis ir tomēr īpatnējs. Es arī tagad neatsakos no tā citāta. Tomēr toreiz, es neesmu ņēmis vērā, piemēram, viņa uzstāšanos Eiropas kultūras kongresā 42. vai 43. gadā Vīnē, kuru organizēja Gēbelss. Man ir fotoattēls, un tur redzams, ka viņš tad jau vairs nebija gluži Hamsuns... Toreiz viņam jau bija kādi astoņdesmit pieci gadi.

RL: Bet šādu gadījumu taču ir cik uziet! Es tomēr gribu pieķerties frāzei “solidārs ar savas tautas likteni”. Iedomāsimies: visa latviešu tauta salutē kādam fīreram, iestājusies tāda pati masu psihoze kā savā laikā Vācijā. Vai tad rakstnieks, kurš iesaistās šādā procesā, nav savā ziņā “identisks ar savas tautas likteni”?

Birze: Te nu man būtu ļoti ilgi jādomā. Un šķiet, ka arī tad es nevarēšu atbildēt. Nav visiem gadījumiem tādu recepšu – lūk, šādi rīkojoties, tu būsi solidārs ar tautas likteni – nav. Isajā Latvijas valsts vēsturē tomēr ir robežšķirtne, pēc kuras var pateikt, kas rīkojies solidāri, kas mazāk solidāri –, tas bija 1918.—1919. gads.

RL: Un tomēr šķiet, ka nepieciešamas zināmas pareģa spējas, instinkti, kas ļauj nojaust konjunktūru.

Birze: Jums ir sava taisnība.

RL: Vai tas neizpaužas arī pašā pēdējā laikā? Piemēram, viegli norādīt uz kādu rakstnieku un teikt: bijušais komunists utt. Savukārt viņš var iebilst, ka stājies kompartijā, uzskatīdams, ka tā palīdzēs tautai. Un, ja nekas nebūtu mainījies, daudzi būtu ar viņu vienisprātis.

Birze: Jā, es tā arī uzskatu, ka tas nav nekāds nopelns, ka neesi sastāvējis partijā, nedz arī kas nosodāms, ja esi viņā bijis. Ja nu vienīgi, runājot par maztalantīgajiem, ka tie izmantojuši partiju, lai izvirzītos.

RL: Savu nestāšanos partijā jūs esot aizbildinājis ar žūpošanu. Vai tas bija nopietni?

Birze: Nē. Bet ko tu citu teiksi? Es vienkārši domāju, ka man tas misiones darbs neveiksies. Māsa Poļakova te sanatorijā teica: “Bet dakterīt, partijā taču arī dzer!”

RL: Bet 1941. gadā komjaunietis jūs tomēr bijāt?

Birze: Jā, jā. Biedra karti man izdeva laikam mēnesi pirms kara sākuma.

RL: Vai jūs atceraties, kāpēc tur stājāties?

Birze: Ziniet, ir diezgan grūti tagad to tā pateikt. Daļēji tāpēc, ka gribējās kaut kur darboties sabiedriski. Biju jauns un aktīvs, un sākumā noteikti arī neapjēdzu... Jāsaka, ka Latvijā tajā laikā bija ārkārtīgi maz informācijas par Krieviju, līdz 1940. gadam presē nav atrodams neviens raksts par to, kas notiek Krievijas nometnēs. Un radās tāda ilūzija, ka nu būs zināma demokrātija. Mēs ģimenē nebijām Ulmaņa piekritēji, mēs bijām veci socdemi, atbalstījām to demokrātiju, kāda pastāvēja no 1918. līdz 1934. gadam. Nu, un tā bija vienīgā organizācija...

RL: Pati varas maiņa jūsu ģimeni īpaši nebija skārusi?

Birze: Vienīgi zemes reforma – nu, pazaudējām tos nieka astoņus hektārus... Un vēl biju ar studijām pārāk aizņemts un tāpēc neredzīgs – nu, ko lai tur saka... Jo medicīna prasīja ļoti daudz. Taisni grūtais semestris bija – anatomijas nobeigums – trešais semestris... Nu, tā viņš bija. Iestājos. Iestājos. No sākuma it kā neņēma – tēva dēļ¹, bet tad, kādu mēnesi pirms kara sākuma, beidzot uzņēma.

RL: Kad ienāca vācieši, jūs apcietināja...

Birze: Jā, 1941. gada 18. jūlijā, divas nedēļas pēc vāciešu ienākšanas.

RL: Kā tas notika?

Birze: 16. jūlija naktī izbraucu no Rīgas, Staicelē pārsēdos uz mazo bānīti, kas no Ainažiem gāja uz Valmieru, vienu staciju pirms Valmieras Kocēnos kāpu ārā, turpat bija manas tēva mājas. Tēvs bija apcietināts, un māte teica: “Nu kādēļ tu brauci? Tevi jau arī meklē.” Sameklēju vienu draugu no Valmieras, vēlāk viņš bija Arāja zēnos, SD rotā, un viņš teica: “Nu, Miervaldi, nekas jau liels nav, es te parunāšos...” Un es mierīgi likos gulēt. Bet pēc brīža klāt divi aizsargi no pagasta: brauc līdzi uz Valmieru - jānoskaidro dažas lietas.

RL: Vai jūs sapratāt, kas jūs sagaida?

Birze: Nē, nē, es biju ļoti naivs – domāju, ka patiešām noskaidros, kas un kā, un pēc dažām dienām būšu atkal mājās. Un ja arī būtu sapratis – ko es citu varēju darīt? Tikai tad, kad jau biju pieredzējis tās lielās pļaujas... 26. jūlijā būs piecdesmit sestā gadadiena, kopš nošāva tēvu. Simt četrdesmit piecus nošāva toreiz Valmierā.

RL: Jūs to uzzinājāt tūlīt?

Birze: Nu kā tad es nezināšu, es taču biju blakus kamerā. Mūsu kamerā mēs bijām trīsdesmit pieci, trīsdesmit nošāva. Kā tad es nezināšu... No manas kameras tēva brāli izveda...

RL: Cik saprotu, tā bija kļūda.

Birze: Jā, tā bija kļūda. Vismaz man ir pamats tā domāt. Mēs kamerā bijām divi Augusti Bērziņi – pasē man ir Augusts Miervaldis. Un tai nošaušanas rītā izsauca: lai iznāk Augusts Jāņa dēls Bērziņš. Bet mēs bijām divi, sadūrāmies kameras durvīs. Bet viņš teica: “Valdi, es iešu...” Tā vilcināšanās bija divas trīs sekundes, es paspēru soli atpakaļ, un viņš aizgāja. Bet izrādījās, ka laikam tomēr jāiet bija man, jo tad, kad mūs pārsūtīja no Valmieras cietuma uz Salaspils nometni, mums atdeva visas mantas, un man iedeva Augusta papīrus, bikšu siksnu, kabatas portfeli. Manas lietas bija likvidētas kā nošautam.

RL: Tā varbūt tāda muļķīga grāmatvedība, bet es tomēr pajautāšu: kāds procents no tiem, ar kuriem jūs kopā bijāt apcietinājumā, patiešām bija pie kaut kā vainīgi?

Birze: Pretjautājums – ko uzskatīt par vainu? Daudzi tika nošauti tikai par to, ka pieprasījuši tos 10 hektārus vai palikuši savā ierēdņa vietā. No manas kameras izveda, piemēram, Ulmaņlaika krimināluzraugu, kurš bija ļoti labs zagļu un citu noziedznieku ķērājs – viņš bija palicis pie boļševikiem strādāt policijā.

RL: Es to tomēr domāju konkrētāk – 14. jūnijā taču izveda arī no jūsu pagasta. Cik starp nošautajiem bija tādu, kuri bija piedalījušies šai akcijā?

Birze: Redziet, tie skaitļi itin nekā nenozīmē. No mūsu pagasta, cik zinu, izveda četras ģimenes: bankas direktoru Vanagu ar ģimeni, agronomu Bergmani kopā ar māti un aizsargu priekšnieka Gulbja ģimeni – viņš pats bija izbēdzis. Ceturto es neatceros. Bet nošāva no mūsu pagasta trīspadsmit, un nevienam no viņiem nebija nekāda sakara ar izvešanu. Es arī nezinu, par ko tiku apsūdzēts. Toreiz taču nebija nekādas tiesas, tikai “varas uz vietām”, kā boļševiki saka. Valmierā bija sanākuši kopā Ziediņš un Kaķis – tādi tiesu ierēdņi – vēl viens otrs vecais policijas ierēdnis, no kaimiņu pagasta iecirkņa priekšnieks Rozenbergs. Viņi to visu sāka, un acumirkli noorganizējās arī aizsargi – kā tagad saka, nacionālie partizāni – viņi bija tie, kas apcietināja, bet ierēdņi, kā labāk izglītotie, lēma likteņus.

RL: Tā bija cenšanās izkalpoties?

Birze: Jā, daļēji izkalpošanās. Vēl motīvs bija atriebība, neizmeklēti noziegumi – tādi tiešām bija... Bet grūti pateikt – neviens šo jautājumu nekad nav pētījis, un praktiski jau to arī vairs nevar izpētīt.

RL: Es saprotu. Tāpēc jau jautāju jums, jo jūs tam visam esat bijis klāt...

Birze: Tikai kā objekts, kā subjekts ne. Es, piemēram, nezinu, kā nonāca pie tā skaitļa – 145 vai, daži apgalvo, 147 – ko nošāva torīt, pēc kāda principa viņus šķiroja. Es tikai zinu, ko izveda no manas kameras: Mazsalacas ģimnāzijas direktoru Dārziņu, manu tēvabrāli... Un viņš pat nebija kreisais, viņš bija tā saucamajā “sīkbļodnieku” partijā – tur bija apvienojušies sīkgruntnieki, bet, tā kā priekšsēdētājs viņiem bija tāds Bļodnieks, tad partiju tā iesauca. Kādus piecus sešus vēlēšanu periodus viņš bija pagasta tiesas priekšsēdētājs. Un viņam acīmredzot gadījās kāds nedraugs. Viņš bija braucis uz Valmieru mēģināt kaut ko iepirkt īsi pirms kara, un kāds noklīdis sarkanarmietis bija prasījis, lai viņu aizved līdz Valmierai, kādus pāris kilometrus. Nu, kas tad tur – lai sēž iekšā. Nu un tad kāds bija pateicis, ka viņš vadājis sarkanarmiešus. Vārdu sakot, tas viss bija kaut kas tik smieklīgs, ka grūti aprakstīt.

RL: Un tagad latviešu tauta to ir aizmirsusi?

Birze: Pašlaik runāt par to vienkārši nepieder pie labā toņa. Jo lielāko daļu šo lietu īstenoja tie, ko mēs tagad saucam par nacionālajiem partizāniem, patriotiem. Neskaitās solīdi runāt par to, cik cilvēku visā Latvijas teritorijā tika vārda tiešā nozīmē noslepkavoti – gan uz vietas, gan lielākajos centros. Tā bija Smiltenē – tur, piemēram, vienam trimdas socdemam tēvs piedalījās, tā bija Alūksnē, Valkā... Pēc Stroda datiem, visā Latvijā tā esot nošauti kādi 10 tūkstoši. Valmierā mēs no sākuma skaitījām līdzi. Kad mani apcietināja, no rīta pie loga atstutēja lāpstas, uz kurām bija svaigas smiltis – tajā naktī bija nošauti kādi astoņpadsmit. Tas kaps nekad nav atrasts. Nākošā lielā akcija bija 26. jūlijā, kad arī manu tēvu... Tie guļ Ķelderlejā. Paši latvieši 9. augustā pacentās nošaut veselus deviņdesmit – tā manu vidusskolas skolotāju Bauni... Kad pēc kāda mēneša nodibinājās vācu civilā vara, tad vairs nevarēja tā uz savu roku šaut – tad stingri gāja caur vāciešu rokām, un viņi šāva jau daudz mazāk. Izņemot lielās akcijas – čigānu un Strenču, kad apšāva psihoneiroloģiskās slimnīcas iemītniekus. Man ļoti neērti teikt, bet es esmu čigāniem striķi vijis. Es tolaik strādāju galdnieku darbnīcā, un mums lika novīt kaņepāju striķus – tādus apmēram pirksta resnumā. Milzīgi daudzus metrus. Es jau nevarēju iedomāties, priekš kam. Tas bija laikam 42. gada martā – tādā agra pavasara rītā, kad nedaudz uzsalis. Tad viņus visus tā – pie viena striķa izdzina, lai neviens nevar izbēgt. Dzina pāri tīrumiem, vēl aiz pagastmājas.

RL: Tātad Valmierā jums bija jāstrādā? Es atvainojos par savu ignoranci.

Birze: Jā. Es biju ļoti priecīgs, ka nebija jāsēž bez darba kamerā. Vācu ieslodzījumā jau vispār bija princips, ka neviens nedrīkstēja dzīvot bezdarbībā.

RL: Un kādi darbi tie bija – bez tās virves?

Birze: Tā jau bija tikai starp citu. Vispār man ļoti laimējās – paņēma pie lauku darbiem – tie gan bija smagi – kartupeļu novākšana, bet tēvs mani bija ļoti labi uztrenējis, es labi pratu maisus nest uz muguras, biju rūdīts... Tad vēlāk man gadījās lielā loze. Vienreiz bijām atstāti kamerā, un uzreiz nāca viens uzraugs un prasīja, vai kāds neprot groziņus pīt. Es jau ātri biju apguvis to mākslu, ka cietumā visi prot visu, un teicu – kā tad, visu mūžu esmu groziņus pinis. Tā viņš mani paņēma – tur bija viens tāds vecāks kungs, kurš prata pīt un ātri iemācīja man arī. Vecie cietuma uzraugi bija labi, tie bija profesionāļi – viņi piegāja tai lietai bez naida. Tad mēs ar viņu gandrīz sadraudzējāmies, un viņš mani paturēja galdnieku darbnīcā. Es no galdniecības zināju apmēram tikpat, cik no sieviešu rokdarbiem – svilpīti ganos uztaisīt, vairāk nekā, bet viņš lika man darīt visādus palīgdarbus – zāģēt, ēvelēt dēļus, nest – kur nevajag nekādu prasmi. Kad tā darbnīca izvērtās plašumā, atcerējos, ko biju mācījies ģeometrijas stundās – kā aprēķina dēļu kubatūru, laukumu, mucas tilpumu, un paliku tāds kā šreiberis. Tas bija ļoti labi, kaulu nelauza... Nu, izņemot, kad bija bads, bet tas jau tā citādi. Salaspilī arī man laimējās...

RL: Atgādiniet, lūdzu, kurā brīdi jūs no Valmieras nonācāt Salaspilī.

Birze: Četrdesmit trešā gada septembri. Valmieras cietumu likvidēja.

RL: Vai šai likvidācijas procesā tika likvidēti vēl kādi cilvēki?

Birze: Nē, nē, likvidēja iestādi kā tādu. Vācieši viņu iepriekš pamatīgi izlaupīja – no Ulmaņa laikiem vēl bija ļoti daudz materiālu, veci, nostāvējušies mēbeļu koki – ozoli, kļavas, oši. Tos aizveda uz Vāciju. Salaspilī mani aizsūtīja tajā komandā, kas bija Spilves aerodromā skrejceļus taisīt. Sargi bija latviešu SD, Arāja komanda – viņi brauca mājās no savām asiņainajām akcijām Baltkrievijā vai Polijā un te tā kā atpūtās un pārāk uz auguma nevienam neleca. Tas bija vienas vācu firmas uzraudzībā, kura cēla aerodroma angārus, un tiem celtniekiem šausmīgi negribējās no Rīgas projām iet, tur bija samērā laba dzīve. Viņi stiepa gumiju, un mēs viņiem palīdzējām. Kad nonācu Vācijā, visas Latvijas nometnes likās kā sanatorija... Bet tas ir jau cits jautājums.

RL: Vai jums nācies sastapt kādu no tiem cilvēkiem, kuri kara laikā bija līdzdalīgi jūsu gimenes likteņos?

Birze: Jā. Tas arī tāds dīvains liktenis tam, kurš mani paglāba tai galdnieka darbnīcā. Krievi viņu paņēma apmācīt jauniesaucamos, jo viņš bija bijis seržants Latvijas armijā. Beidzās karš, un viņš aizgāja par mūrnieku – labs mūrnieks bija. Un tad – laikam biju pēdējā kursā – es dzirdu, ka mans uzraugs apcietināts. Nu, mani un vēl četrus piecus ieslodzītos uzaicināja uz viņa prāvu par lieciniekiem. Mēs visi liecinājām kā mūris – cik viņš bijis labs, pretimnākošs un tā tālāk. Bet tas neko nelīdzēja. Piemēram, mums jautāja: viņš veda jūs ārpus nometnes darbos? Veda – un tas bija ļoti labi, jo aizveda uz kādu jaunbūvi, kur es varēju slepeni satikties ar māti, ar brāli. Nu bet ierocis taču viņam tad bija? Protams – kā tad vedīs mūs bez ieroča! Nu, un ar to pietika. Viņš dabūja piecpadsmit gadus – nosēdēja laikam sešus. Šīs tiesas bija farss. Tad, kad viņš atnāca no ieslodzījuma, viņš turpināja vēl par mūrnieku – liela daļa no mūra darbiem šajā mājā ir viņa. Otrs pretpols. Valmierā mums bija tāda publiska nošaušana – mūs visus izveda cietuma pagalmā, nostādīja rindā, aiz žoga izveda divus ieslodzītos un nošāva. Šāvēji bija mūsu pašu sargi, pieci vai seši. Vienu no viņiem es šad tad Cēsīs satieku – viņš mani neatceras, un es, protams, viņam neko neatgādinu. Viņš ir savu atsēdējis – ko tad tur runāt? Nesen te arī man bija viens paziņa no vidusskolas laikiem, sākumā bija par sargu, tad Arāja rotās, kur neviens nevarēja palikt bez asiņainiem darbiem. Nu, te viņš dzīvoja – mēs satikāmies... Un vēl tāds paradokss: mana tēva brāļa mājās dzīvoja viens, kas bija pie apsargāšanas tad, kad tēva brāli nošāva – viņš pats pie šaušanas nebija, bet zināja vēlāk stāstīt, ka viens brālis Bērziņš guļ vienā bedres galā, otrs otrā. Esmu viņu saticis, jā... Nu, Diestēs, viņš ir nosēdējis savu, ko tur vairs...

RL: Vai, jūsuprāt, tam, ka tiek nošauts cilvēks, vispār ir kāds attaisnojums?

Birze: Ir. Es esmu par to, ka lielu noziedznieku... Ne jau kā atmaksu – redziet, latīņu valodā ir divi termini: punitur ut peccatur un punitur ne peccetur – sodīt tādēļ, ka grēkojis, un sodīt, lai negrēkotu – tie ir divi soda principi romiešu tiesībās. Man liekas, ka tad, ja izdarīts liels noziegums, drīkst sodīt, lai vairs negrēkotu, lai sabiedrība būtu pasargāta.

RL: Bet karā jau bieži vien trešā, soda izpildītāja, nemaz nav – pašam jāizlemj, šaut vai nešaut.

Birze: Man laimīgā kārtā ir iznācis no šādām situācijām izvairīties. Kaut gan savā ziņā likteņus izšķirt ir nācies, un tas ir pats grūtākais. Tas bija Vācijā, kad es nometnes slimnīcā biju par sanitāru un reizēm tā kā par pusdakteri. Nu, iedomājieties, ka jums ir viena vai divas morfija ampulas – vairāk nav, un kādam ir jāatvieglo pēdējie brīži, lai viņš vieglāk nomirtu. Tad kuram dot un kuram nedot?

RL: Un kā jūs izšķīrāties?

Birze: Es negribu to atcerēties. Izšķīros pēc savas sirdsapziņas, bet vai pareizi, to es nevaru pateikt. Tāda situācija, kur no tava lēmuma atkariga otra dzīvība vai nāve – tas ir briesmīgi.

RL: Runājot par Vācijas nometņu sargiem jūs, starp citu, sakāt arī tā: “(...) sit, tāpēc ka pēc kara sišanas prieks būs viņiem liegts.” Tātad tie bija sadisti?

Birze: Es tā neteiktu. Es tik daudz šos sitējus Vācijā redzēju, ka man liekas, tur jau notika kas dīvains – viņos bija atmodināts, ļauts manifestēties kaut kam tādam... Nu kārtīgi cilvēki šķiet, kārtīgi vācieši, bet kā viņi izturējās nometnēs! Negribas ticēt, ka vācu tautā sadistu procents būtu tik liels. Bet tie bija apstākļi, kas pamodināja to, kas sen civilizācijas, kultūras, tradīciju nomākts. Tas attiecas arī uz Valmieru, uz Kaķi un Ziediņu – es viņus pazinu pirms kara, un man ne prātā nenāca, ka viņiem kabatā ir pildspalva, ar kuru manam tēvam vai man parakstīs nāves spriedumu. Es to nevarēju iedomāties. Ja nebūtu tādu apstākļu, kuros notiek šādi likteņa apvērsumi, viņi droši vien neko tādu neizdarītu.

RL: Tātad jūs uzskatāt, ka šādās ekstremālās situācijās jebkurš...

Birze: Jebkurš nē, esmu saticis ļoti daudz kārtīgu cilvēku. Piemēram, vācietis, kas bija viens no mūsu apsardzes vadītājiem un kas mūs tai nāves maršā mudināja bēgt... Tas bija ļoti kārtīgs cilvēks. Bija arī tāds bijušais lidotājs feldfēbelis, kas bija pārskaitīts uz SS – viņš staigāja pa nometni ar šausmīgu sitamo rokās, briesmīgi bļāva un sita. To bija briesmīgi skatīties tādam, kurš nezināja, ka viņš gandrīz nekad netrāpa. Tajā naktī, kad mēs izbēgām, viņš manam biedram, otram Bērziņam, teica: diez, kas rīt būs...

RL: Un kas notika?

Birze: Bija domāts, ka tos, kas vēl atlikuši no tā marša, nošaus. Bet laikam amerikāņi izrādījās par tuvu... Daudzi jau bija nošauti pa ceļam. Atceros... Bija tāds jauns, skaists franču zēns, kurš tad, kad jau bija apēstas visas lapas un zāle, nokrita ceļos un lūdzās – parasti jau franči svešvalodas diez ko nezina, bet viņš lūdzās: Seid doch Menschen... Seid doch Menschen...² Un tikpat jauns un skaists vācu zēns piegāja viņam klāt, pielika pie pakauša savu mazo itāļu šautenīti un viņu nošāva.

RL: Rietumos par holokaustu nereti runā tā, it kā tas būtu vienīgais nacistu noziegums...

Birze: Neapšaubāmi, lielākais noziegums tika izdarīts pret žīdiem – iznīcināta tauta kā tāda. Bet šī nozieguma ēnā reizēm aizmirst pārestības pret citām tautām. Šī attieksme pret vienu vai otru upuri tiešām mēdz būt netaisna. Briesmīgi, ka Latvijas vēsture ir padarīta par līķu biržu – cits līķis lielā cenā, cits vispār nekādā... Padomju laikā tie, kas bija gājuši bojā gulagā, bija pilnīgi bezvērts līķi; tagad tie, kas gājuši bojā vācu nometnēs, ir bezvērts līķi... Vienīgie, kas vienmēr turas vidējā cenā, ir žīdi.

RL: Vai jūs neesat par to izjutis zināmu aizvainojumu? Kā jau jūs pats teicāt, Latvijā par to runāt skaitās pat nepiedienīgi, kamēr žīdiem ir daudz plašāka auditorija.

Birze: Jā, Latvija ir nepateicīgā psiholoģiskā situācijā. Ja es iedomājos, piemēram, par beļģiem vai holandiešiem, tad viņiem tas ir citādi. Kolaboracionisms tur nav bijis tik iespaidīgs kā Latvijā. Latvijā sadarbība ar vienu vai otru okupantu ir bijusi daudz sāpīgāka un rada daudz nepatīkamākas un ilgstošākas problēmas nekā citām tautām. Mūsu stāvoklis ir pat nelabvēlīgāks nekā, piemēram, leišiem. Atceros vēl šodien, kā leišu ģenerāļi savās skaistajās formās ieradās Salaspilī – viņi turējās vienkopus un bija pirmklasīgi apgādāti, bet viņi tur bija – par atteikšanos dibināt leišu leģionu.

RL: Jūsu darbos, kur ir runa par nometnēm, ir manāma tāda kā vainas sajūta. Vai jūs esat kādreiz juties vainīgs par to, ka palikāt dzīvs?

Birze: Nē. Man ir bijis žēl visu to, kas tur ir palikuši, bet es nekad neesmu pakāpies uz otra muguras.

RL: Bet padomju režīms vismaz tūlīt pēc kara tieši tā to traktēja...

Birze: Ziniet, to jūs varat man nestāstīt! Es to labi atceros – it īpaši Grodņā filtrācijas punktā, kur es biju nonācis aiz dzeloņdrātīm pēc tam, kad bija izstaigāta visa Polija un sasniegta Baltijas robeža... Jau iepriekš mēs pirmajās komandantūrās meklējām kaut kādu palīdzību. Tur raibi gāja (smejas)... Mūs, tos divus Bērziņus, ielika pie vācu karagūstekņiem, nākamajā dienā gribēja sūtīt tālāk uz karagūstekņu nometni, pēdējā brīdī tikām ārā. Vienā komandantūrā virsnieks tā arī pateica: “Jūs esat no koncentrācijas nometnes? Bet visus kārtīgus cilvēkus taču vācieši nošāva! Un jūs, maukas, palikāt dzīvi?” Tā ka nejūtos vainīgs, bet taisnojies esmu vairākkārt – par to, ka paliku dzīvs. Arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc es neatradu ceļu uz partiju.

RL: Vai jūs apzināties, ka, pieredzot tik daudz šausmu, jūsu sajūtās būtu kas mainījies?

Birze: Ļoti viss mainījās. Tad, kad es atnācu mājās, pirmos gadus man šķita, ka es esmu kļuvis diezgan nežēlīgs. Neteiksim gluži, ka cietsirdīgs, bet... Tikai pašos pēdējos gados man liekas, ka atkal esmu kļuvis gandrīz vai par cilvēku.

RL: Jūsu darbos ir ļoti maz vietas atvēlēts mīlestībai starp vīrieti un sievieti. Vai tas arī varētu būt saistīts ar šo nežēlību?

Birze: (Smejas) Man pārāk maz piedzīvojumu. Es rakstu par lietām, ko es labāk pazīstu. Un, ja man ir kaut kur kāda laba recepte, tad es otram to nestāstu.

RL: Intervijā Gundegai Repšei jūs runājat par rakstīšanu kā par bēgšanu no nāves un aizmirstības. Jūs par nāvi esat rakstījis daudz – vai tā jūs nāvi pieradināt?

Birze: Man liekas, ka šinī ziņā es esmu ļoti latvisks. Tas nozīmē nāvi uzskatīt ja ne par draugu, tad par ko līdzīgu pavadonim. Nāve nozīmē dabisku lietu gaitu. Es nepiekrītu, ka esmu par to daudz rakstījis. Dažs – piemēram, Verdi Traviatā – mīl nāvi stiept garumā un gari izrakstīties, es tā nekad neesmu darījis. Ar nāvi – kādas tur attiecības? Nekādas mīlestības jau nav... Es gan daudz esmu redzējis šo pāreju, negribēti daudz. Un izslēgt to no biogrāfijas arī nevaru.

RL: Vai šis daudzo nāvju laiks pie jums atgriežas arī naktīs?

Birze: Diemžēl. Ne katru nakti, bet ir tādas reizes. Es esmu it kā apcietināts, nevaru tikt ārā no cietuma. Un viens no laimīgākajiem brīžiem ir, kad pamostos. Visbiežāk esmu Vācijas nometnē.

RL: Vai dienasgrāmatas, pastaigas ar suni jums ir sava veida terapija?

Birze: Grūti pateikt. Katrā ziņā tā ir nepieciešamība. Tas ir kaut kas atjaunojošs – kaut gan tas varbūt izklausās pārspīlēti. Man ļoti laimējies, es esmu visu mūžu nodzīvojis meža tuvumā. Pastaigās es atpūšos un gūstu ierosmi. Vajadzētu uzrakstīt kaut ko līdzīgu autobiogrāfijai. Mēģinu kaut ko vākt, bet man ir visu laiku jāpārdomā, vai manas vēl atlikušās iespējas sakrīt ar vēlmēm. Neko lielu nevaru iecerēt, jo varu nepaspēt izpildīt visu savu programmu. Tas būs tāds neliels biogrāfisku miniatūru krājums, ko gribētu pabeigt šovasar – jo es nezinu, cik ilgi vēl redzēšu.

RL: Vai, rakstot šīs miniatūras, jūs nedomājat, kā būtu pavērsusies jūsu dzīve, ja jūs nebūtu nonācis ieslodzījumā?

Birze: Nu, es būtu turpinājis studijas...

Tālāk? Es ļoti labi zinu, kā manam kursam gāja. 44. gada pavasarī viņi visi beidza fakultāti, puišus iesauca leģionā. No šiem leģiona dakteriem kritis ir tikai viens, pārējie visi vai nu nokļuva gūstā, vai ir emigrējuši. Tā ka droši vien es būtu bijis leģiona dakteris.

RL: Leģionā iesauca jūsu jaunāko brāli – vai viņš krita?

Birze: Nē. Grodņā ieklīda viens no viņa leģiona, kurš teica, ka brālis pēc kara vēl esot bijis dzīvs. Tad es meklēju – gan pa atļautiem, gan neatļautiem ceļiem, bet nekā. Vēlāk izrādījās, ka viņš ir rakstījis pāris reižu no Francijas – viņš tur bija angļu vai amerikāņu armijas palīgdienestā. Bet mēs nekā nesaņēmām. Tad viņš atmetis tam visam ar roku, vēlāk bijusi arī doma, ka viņš varētu man kaitēt. Un tad tikai nejauši dabūju zināt, ka mans brālis esot dzīvs Austrālijā.

RL: Vai jūs nekad neesat domājis – ja es būtu viņa vietā?

Birze: Kad es jutu, ka karš ir beidzies, man vēl bija izdevība nokļūt amerikāņu zonā. Bet man bija tāda, laikam patoloģiska, tieksme uz Latviju atpakaļ. Kājas bija apsaldētas, bet atnācu. Tik maz informācijas bija... Cilvēki nevarēja iedomāties to, kas var notikt, kad viņi atgriezīsies. Ja arī kādam bija kādas ziņas par to, kas te draud, tad to atvairīja kā kaut ko pilnīgi neiespējamu. Tad, kad Grodņā bija atkal dzeloņstieples un sargtorņos stāvēja mongoļi, tad jau bija par vēlu.

RL: Vai tad jūs domājāt, ka vajadzēja tomēr palikt?

Birze: Tai brīdī es sāku tā lēni domāt. Bet, redziet, vēl bija tas, ka man tomēr bija ļoti žēl mātes. Es ļoti izjutu savu pienākumu. Bet cik grūti bija no jauna iestāties medicīnas fakultātē – ko man vajadzēja visu pierādīt, ka esmu sēdējis, kāpēc esmu palicis dzīvs, tad vēl, ka esmu bijis Rīgā, esmu studējis, kaut gan man pat bija saglabājusies studiju grāmatiņa. Rīgā, lai varētu pierakstīties, otrreiz bija jāiziet filtrācija – es nemaz nezināju, ka Skolas ielā pastāv tāds slepens čekas punkts. Un tad vēl trešo reizi filtrējos Daugavpilī, lai pierādītu, kas es esmu. Tad ar lielām mokām tiku līdz profesoram Stradiņam, un viņš uzlika rezolūciju – ja noliks divus eksāmenus, kurus kara dēļ nebiju paguvis, tad varētu uzņemt fakultātē. Nu tad urbos, urbos... Beigās aizgāju pie docentes Pāvulas un teicu, ka gribu eksaminēties. Brīnišķīgākais eksāmens manā mūžā. Viņa mani atcerējās no pirmskara, aprunājāmies par vecajiem mācību spēkiem, un tad viņa teica: “Kolēģi, dodiet grāmatiņu.” Lai tai vecai dāmai mūža miers par viņas lielo grēku!

RL: Vaina un grēks, protams, nav viens un tas pats. Jūs kaut kur citējāt teicienu, ka esat dzīvojis, tātad arī grēkojis.

Birze: Tas ir Pablo Neruda. Viņš teica: “Atzīstos, ka esmu dzīvojis.” Nu, es arī atzīstos, ka esmu dzīvojis. Viņš savā lieliskajā autobiogrāfijā uzskaita tik daudz grēku, ka es tai jūrā sen būtu noslīcis.

RL: Bet jums nav jāslīkst?

Birze: Man jāsaka, ka esmu par maz grēkojis. Diemžēl. Kaut kā pārāk garlaicīgi esmu dzīvojis.

Abonēt Rīgas Laiku

No 1997. gada augusta numura