Laiks un Tibeta

“Sveicināti Harera pasaulē,” pāri ceļam stiepjas uzraksts, tuvojoties mazam ciematiņam Hitenbergai Austrijas kalnos. Ko tas nozīmē, zina visi tie, kuri spēj sasaistīt pagājušā gada lielfilmu Septiņi gadi Tibetā ar tāda paša nosaukuma romānu, kas iznāca 1952. gadā – pēc tam, kad tā autors Heinrihs Harers bija atgriezies dzimtajā Austrijā pēc četrpadsmit gadu prombūtnes, izbaudījis vienu no neparastākajiem piedzīvojumiem XX gadsimtā.

1939. gadā uz Himalajiem izbrauca neliela vācu alpīnistu grupa, lai izlūkotu jaunus maršrutus uzkāpšanai Nanga Parbatā (8125 m). Tai brīdi šī Himalaju virsotne bez sava kašmiriešu vārda bija paspējusi iegūt arī “vācu liktenskalna” nosaukumu: divās ekspedīcijās bojā gājušo vācu alpīnistu skaits jau bija mērāms padsmitos. Vācu kalnukāpējiem Nanga Parbats bija kļuvis par izaicinājumu viņu godkārei, bet nacionālsociālistu karoga uzvilkšana bija kļuvusi par Vācijas valsts goda lietu “pasaules kalnu iekarošanā”.

Vācu ekspedīcijas sastāvā bija arī nesen “anšlusētās” Austrijas sportists Heinrihs Harers. Kāpiens Himalajos tobrīd bija jebkura alpīnista sapnis, un Harers tika iekļauts vācu komandā galvenokārt kā izcils sportists, kurš 1938. gadā, neraugoties uz astoņu priekšgājēju bojāeju, kopā vēl ar trim citiem alpīnistiem pirmo reizi uzkāpa Eigerā pa tā saucamo “Nāves” jeb Ziemeļu sienu. Bez tam Harers bija arī desmitcīņnieks un 1936. gada pasaules studentu čempions kalnu slēpošanā.

Jau atpakaļceļā no Himalajiem, Indijā, ekspedicijas dalībniekus aiztur un internē. Neraugoties uz pavisam pieklājīgajiem dzīves apstākļiem angļu karagūstekņu nometnē, Harers vairākkārt mēģina bēgt, un ar trešo mēģinājumu 1943. gadā viņam kopā ar vairākiem citiem ieslodzītajiem tas izdodas. Harers nolemj caur Tibetu un Ķīnu nokļūt Japānā, no kurienes viņš cer atgriezties dzimtenē. Viņam un Pēteram Aufsnaiteram izdodas iekļūt Tibetas iekšienē, un abi ceļinieki, neraugoties uz vietējo varas iestāžu aizliegumiem un galēji ekstremālajiem ceļojuma apstākļiem, 1946. gadā sasniedz Lhasu, mistiskas noslēpumainības apvīto pilsētu, kuru līdz tam bija iespējuši skatīt tikai nedaudzi eiropieši. Aufsnaiteram un Hareram izdodas iegūt augsti stāvošu Tibetas varas vīru labvēlību, un viņi dzīvo Tibetā līdz pat 1951. gadam, kad budistu valsti jau okupējuši ķīnieši. Lhasā Harers kļūst par XIV dalailamas draugu, kurš tobrīd ir vēl zēns. Harers viņam stāsta par Eiropas vēsturi, Norbulinkas pilī ierīko nelielu kinozāli, māca dzīvajam dievķēniņam angļu valodu, māca braukt ar vienīgo mašīnu valstī, vārdu sakot — “paver durvis uz civilizēto pasauli”, kļūdams par “Dalailamas pasniedzēju”, kā viņu pa laikam mēdz saukt pacilāti žurnālisti. Harera novērojumi svētajā pilsētā kļūst par unikālu pieminekli tehnokrātiskajā civilizācijā un jaunākās vēstures peripetijās slīgstošajai Tibetai.

Pēc atgriešanās Eiropā Harers kļūst par profesionālu ceļotāju: viņš joprojām kāpj kalnos, organizē etnogrāfiska rakstura ekspedicijas uz Kongo, Jaungvineju, Amazoni, Surinamu, Franču Gvineju. Harers uzstājas ar lekcijām, viņš ir arī veiksmīgs rakstnieks — viņa grāmata Septiņi gadi Tibetā līdz pēdējiem metieniem pēc Ano filmas parādīšanās bija jau pārdota vairāk nekā četros miljonos eksemplāru. Harers ir sabiedrības “lauva”: leģendāra persona, sieviešu mīlulis, daudzu pasaules slavenību draugs — viņš iemieso ilgas pēc piedzīvojumu gara un sabiedriskas atzinības. Dzimtajā Hitenbergā Harers izveido savu ceļojumu muzeju – ar iezemiešu maskām un rotas lietām, vigvamiem, laivām un rituālajiem galvaskausiem. Viņš ir aktīvs cīnītājs par Tibetas

neatkarības atgūšanu, bieži tiekas ar Dalailamu. Slavenais austrietis joprojām ir lieliskā fiziskā formā, tikai astoņdesmit trīs gadu vecumā viņš pārtrauc nodarboties ar kalnu slēpošanu... Viņa dzīve izskatās jau pabeigta, un ilgāku laiku viņa vārds reti kādu vairs interesē, līdz iesākas Holivudas Tibetas bums. Taču, kad tuvojas Septiņu gadu Tibetā pirmizrāde, Heinriham Hareram nākas saskarties ar vēl citu preses interesi: kāds jauns Austrijas žurnālists, pārdomādams 1939. gada ekspediciju background, kā arī labi zinādams Rietumu preses konjunktūru, uzrīko skaļu “blikšķi”: Vašingtonas arhīvos viņš sameklē dokumentus, kas liecina, ka Heinrihs Harers 1938. gadā ir bijis SS un SA biedrs. Slavenajam ceļotājam un cīnītājam par Tibetas brīvību nu nākas atbildēt, kāpēc viņš slēpis savu nacionālsociālistsko pagātni. Vecais vīrs vai nu tēlo, vai nu patiešām īsti nesaprot, ko no viņa grib, sašutumā aprobežojoties ar apgalvojumu, ka iestājies SS, lai varētu strādāt par skolotāju un ka SS formu uzvilcis tikai vienu reizi mūžā — laulību dienā. Cits slavens austrietis — Simons Vīzentāls atzīst, ka viņa centram nav nekādas intereses par Hareru kā iespējamo kara noziedznieku un tādu kā Harers esot tūkstošiem.

Es mēģinu iedomāties trīsdesmito gadu beigas Grācā, kustības pilsētā, labi situētos elites jaunekļus sabiedriskās dzīves svarīgākajos punktos ar SS apliecībām kabatās un ārisko Heinrihu Hareru, uzlēcošo sporta zvaigzni, ar degošu vēlmi pēc slavas un iespēju tikt uz Himalajiem... Isā sarunā pēc intervijas Harera sieva Karīna paspēj izmest frāzi: “Viņš īstajā brīdī pārdeva dvēseli sātanam.” 1938. gadā Harers Eigera virsotnē nostiprina karogu ar kāškrusta zīmi, un varonīgos alpīnistus pieņem Hitlers.

“Kalnos pats lieliskākais ir tas, ka tie neļauj melot. Un mums nākas būt patiesiem arī pret sevi,” Heinrihs Harers joprojām raksta patētiskajā stilā, kas vairāk piederas 30. gadu vīrišķā biedriskuma un romantiskās varonības atmosfērai. Laiks ir mainījies: Eigera Ziemeļu sienu šī gada 28. un 29. augustā varēs vērot miljoni TV skatītāju, proti, tiks organizēta 36 stundu tiešraide no četru alpīnistu kāpiena leģendārajā klinšu sienā, kura līdz šim prasījusi jau 50 kāpēju dzīvības, un visi varēs apmierināt savas alkas pēc piedzīvojuma, neatstājot kubkrēslus.

Rīgas Laiks: Harera kungs, Septiņos gados Tibetā jūs rakstāt, piemēram, par lietus izsaucējiem. Vai ir kaut kas tāds, par ko jūs savās grāmatās par Tibetu neesat rakstījis, bet kas atrodas ārpus jebkāda saprāta robežām?

Heinrihs Harers: Jā, tur bija tāds Katungs, lietus izsaucējs, un es viņu labi pazinu. Līdz viņam bija apmēram divas stundas jājiena ar zirgu, pie Kiuču upes. Un reiz es Katungam teicu, ka zinu, kā viņš izsauc lietu. Vērojot ūdens līmeni upē un zinot, kad nāk monsums, to noteikt nemaz nav tik grūti. Un tieši maijā, kad bija sausums un ūdens upē bija viszemākais, kā arī avoti bija izsīkuši, viņš sāka veikt savus rituālus. Tad nāca mūki no Serā vai Drepungas klostera, un, protams, drīz sāka līt. Bet savādāk... Es nekad neesmu aprakstījis un fotografējis līķu sadalīšanu. Cilvēki, kas ir bijuši Tibetā, mēdz rakstīt par to, ka tibetieši nemazgājas, sadala liķus, barojot ar tiem putnus, mūki lido pa gaisu vai arī atdala miesu no ķermeņa. Un neviens vai gandrīz neviens neraksta, ka runa ir par divus tūkstošus gadu senu kultūru. Neviens neraksta par skulptūrām, gleznām, neticamajām celtnēm. Es neesmu pat uzņēmis nevienu Dalailamas fotogrāfiju — jo tas bija aizliegts. Iespējams, tas arī bija iemesls, kāpēc tibetieši pret mums tik labi izturējās.

RL: Vai tiekoties ar Dalailamu un saskaroties ar Tibetas budismu, jūs pats arī mazliet tomēr neesat kļuvis budists?

Harers: Nē, es tāds neesmu. Dalailama vienmēr ir mani ķircinājis, viņš mēdz teikt: es jau zinu, ko tu par to domā... Es saku — es arī zinu, kas Lhasā notiek. Viņš arī pats piekrīt, ka tibetiešu teokrātijai, regentu valdībai ir daudz vāju vietu. Reliīija ir arī politika. Teiksim, šodien avizē rakstīts, ka pāvests ir lielākais ekumenisma pretinieks. Taču būtu labi, ja visa Eiropa un varbūt — pasaule būtu vienota, bet viņš ir pret to. Asīzē pāvests Dalailamu nosēdināja pie savas labās rokas — Dalailama, lūk, patiešām ir tolerants, un par ekumenismu.

RL: Lasot jūsu grāmatas, var pamanīt, ka pret reliģiju jūs izturaties ar skepsi...

Harers: Mana māte bija ļoti dievbijīga. Kopā ar viņu nācās daudz lasīt Bībeli, tā ka manā jaunības laikā man reliģijas ir bijis pietiekoši. Tas prasīja arī daudz laika, kurā es varēju nodarboties arī ar kaut ko citu. Vispār — futbols vai kādas citas spēles, nekā tamlīdzīga šeit, augšā, zemnieku mājā nebija. Seit viss bija vienkārši — jāstrādā. Pirmās slēpes, tās bija no egles koka, es nopirku, kad man bija četrpadsmit gadu. Un tomēr es kļuvu par pasaules čempionu studentiem. Es biju apdāvināts visos sporta veidos, un es ļoti labprāt ar to nodarbojos. Es biju alpinists un arī desmitcīņnieks — arī Latvijā ir labi desmitcīņnieki. Es neuzvarēju nevienā atsevišķā disciplīnā, taču kopsavilkumā es biju labākais. Es biju talantīgāks par citiem, kamēr es pamanīju, ka ir grūti sasniegt kaut ko augstu tikai vienā disciplīnā. Tad es izšķiros — ziemā es slēpoju, bet vasarā kāpu kalnos. Pirms sešdesmit gadiem es biju pirmais, kas uzkāpa Eigera Ziemeļu sienā. Tas bija pakāpiens, lai no Eiropas varētu nokļūt uz pasaules kalniem.

RL: Jūs dzīvē esat daudz pieredzējis, bet tas ir gandrīz likums, ka cilvēki vecumā, kad tuvojas nāve, atkal pievēršas reliģijai...

Harers: Jā, atcerieties Pikaso. Reiz viņš, jau vecumā, esot iegājis baznīcā, un viņa pavadone jautājusi, ko viņš domājot darīt baznīcā, viņš taču esot ateists. Pikaso atbildējis: “Neko nevar zināt. Bez tam es neesmu ateists.” Taču es nevēlos starpnieku starp mani un Dievu. Cilvēki, kas svētdienās iet uz baznīcu, bet pēc tam – dzert alu vai spēlēt kārtis, vēlāk saka: ik svētdienu es esmu bijis baznīcā. Pavisam slikti tas ir Amerikā. Tur visiem jāizrāda, ka viņi iet uz baznīcu, pat Klintonam. Tas ir farizejisms, tikmēr Bībelē ir rakstīts: ja tu gribi lūgt, ieej savā klusajā kambarī. Man nav skaļi jārunā par to, ka es lūdzu vai ka man palīdz kāds augstāks spēks.

RL: Vai jūsu dzīvē ir bijušas situācijas, kad jūs esat sācis lūgt Dievu?

Harers: Kad kalnos es reiz kritu — tas gan ir noticis tikai vienreiz — arī tad es biju reālistiski noskaņots. Es domāju: tagad tu zini, kāpēc tu norāvies, kādu kļūdu tu esi pieļāvis, kāpēc alpīnisti krīt. Taču es esmu pret to, ka savas iekšējās lietas kar pie lielā zvana.

RL: Kas tādā gadījumā ir svētceļnieki, kas ierodas uz Jūsu ierīkoto Lingkoru¹ Hitenbergā, kādu dievu lūdz viņi?

Harers: Visur pasaulē ir tā — svētceļnieks vienkārši veic grēku nožēlošanu. Ja Hitenbergā ierodas kāds politiķis – es viņam saku, vispirms veiciet tos 500 pakāpienus augšup – jūs vienmēr kaut ko solāt un nepildāt – jums nepieciešama grēku nožēla. Lingkoras ideja ir pavisam citāda nekā Harera muzejam. Es skatījos uz klintim pretī muzejam... Kur vien Tibetā redzamas klintis, ir uzzīmēts Buda. Om mani padme hum... Es nodomāju: šeit ir klintis, un es arī to izdarīšu. Cilvēki man vienmēr prasa: kā tu varēji atvest visas šīs lietas līdzi no saviem ceļojumiem uz Eiropu? Kā tev tas izdevās? Manā dzīvē ir bijis daudz grūtību, daudz briesmu — Lingkora man ir kā kāda pateicības zīme. Bez tam esmu gribējis apmeklētājiem pateikt — neskatieties tikai muzeju, jums jāsakustina arī pašiem sevi, kāpiet pakāpienus augstāk. Tibetā viss ir izpostīts, un ideja bija — izveidot kaut ko līdzīgu Rietumu vārtiem. Dalailamas dzimšanas dienā — mums abiem dzimšanas diena ir vienā dienā — tibetieši nāk šurp un lūkojas. Gēte arī par to runāja — ūdens krīt no debesīm un atkal ceļas augšup. Man arī bija tāpat. Es kā maza ūdens pilīte esmu nonācis pasaulē, izplūdis jūrā un tad atkal pacēlies debesīs, un atkal kā lietus nokritis zemē. Ir labi atgriezties pie savas sākotnes — tādēļ es dzīvoju šeit, Hitenbergā, kur esmu dzimis.

RL: Vai jums nešķiet, ka daudzi ceļotāji piedzīvojumus tikai izdomā?

Harers: Vienmēr ir jāvar kaut ko iespēt un uzdrošināties, un tad kaut kas notiks. Došanās tālumā prasa zināmu uzdrošināšanos. Tibetā, Bramaputras lokā vēl joprojām ir rajoni, kas ir pilnīgi neizpētīti. Es bieži vien pavisam nekaunīgi gāju apvidos, kuros ierasties man valdība atļauju nebija devusi. Man nācās iet līdz nākošajam gubernatoram, un tur kādu laiku uzturēties. Nedrīkstēja būt nekādas steigas. Reiz es nonācu pie kāda gubernatora Rietumtibetā un pateicu viņam, ka man vajag atļauju iešanai uz Lhasu un ka vēlētos iet tālāk jau šodien. Viņš jautāja: “Vai tu kaut ko gribi no manis, vai arī es no tevis?” Tā man bija mācība visai dzīvei. Es paliku, viņš dabūja manu lauku binokli vai ko nu viņš vēlējās. Nākošajā dienā es drīkstēju iet.

RL: Sakiet, kad jums dzīvē bijis patiešām bail?

Harers: Loti bieži. Ja nav baiļu, tad jau nevar paveikt arī neko drosmīgu, vai ne? Un vienmēr jāpārvar bailes. Pieņemsim, Eigera Ziemeļu siena. Tur patiešām ir notikuši ļoti daudzi nelaimes gadījumi. Kamēr vēl ej pa nobirām augšup līdz sienai, gribas griezties atpakaļ, pavisam noteikti ir kaut kas, ko sauc par butterflies jeb to īpašo kutoņu vēderā, taču ar brīdi, kad esi pieķēries klinti, kad esi jau tur iekšā, tad — vai runa būtu par laupītājiem Tibetā, vai galvu medniekiem Papua — tad baiļu vairs nav.

Bet apzināti es nekad neesmu darījis neko tādu, kas varētu apdraudēt manu dzīvi. Sodien, protams, tā jau ir tāda pārdodama prece: es izdarīšu kaut ko dzīvībai bīstamu un tad var dabūt sponsoru naudiņu. Es nekad neesmu darījis neko tādu, kad es būtu zinājis, ka riskēju ar savu dzīvību. Nekad! Bet tas, ka daudzkārt nākas pārvarēt bailes, ir normāli. Ja tu esi tādā pasākumā, tad ar to jārēķinās...

RL: Vai pēc visiem piedzīvojumiem ir mainījusies jūsu attieksme pret nāvi?

Harers: Jādomā gan. Agrāk jau es par to nemaz nedomāju, līdz ar to jau nebija kam mainīties. Taču man nāve ir kaut kas normāls. Bija jaunība, tad nāca pusmūža gadi, tagad esmu vecs kungs — katram laikam ir savas priekšrocības. Es pat teiktu, ka vecumam ir savas priekšrocības salīdzinājumā ar jaunību, jo iespējams vairāk baudīt. Un nāve man ir tikpat pašsaprotama, tā nav nekas briesmīgs vai slikts. Mēs ar sievu pašlaik rakstām mūsu biogrāfiju Tikšanās, un nāve ir, tā teikt, šīs grāmatas pēdējā lappuse, pēdējā satikšanās, iespējams, pati smagākā. Es noteikti negribētu piedzimt vēlreiz, jo mana dzīve jau tāpat ir bijusi skaista un vienreizēja, un es baudu arī savu vecumu, pašlaik es izbaudu visu.

Dzīvē viss notiek organiski, man patīk, ko man šajā ziņā teica Dalailama — uz Potalas pili ir daudzi tūkstoši pakāpienu. Pa tiem kāpjot, ir laiks pārdomāt par dzīves uzbūvi, un pārlēkt pāri nevienam no tiem nav iespējams. Tas viss nozīmē organisku uzbūvi. Esmu bijis arī skauts, tas bija brīnišķīgs laiks. Ar maišeli pār plecu, bija jāvāra zirņu zupa, jānes pa priekšu vimpelis, jādzied ceļa dziesmas. To visu vēlāk vairs nedarīja, bet tā bija laime, ka to varēja pārdzīvot jaunībā. Esmu pateicīgs visiem cilvēkiem, kas rūpējās par mani kā skautu, dabas draugiem, alpīnisma biedrībai. Viņi man ir dzīvē palīdzējuši.

RL: Jums ir laimējies, ka to, kas jums darīja prieku, jūs padarījāt par jūsu profesiju un dzīves saturu.

Harers: Jūs sakāt, ka man ir laimējies, taču tā nav laime. Laime var būt tikai loterijā. Dzīve jāveido pašam, to nedrīkst atstāt nevienam citam. Es neesmu arī Austrumu reliģiju un Dalailamas piekritējs. Es neticu liktenim — viss jāveido pašam. Jāizmanto savi talanti — un to es esmu darījis. Man ir laba ķermeņa konstitūcija — un tā ir laba arī vēl šodien, astoņdesmit sešos gados.

RL: Ko jūs domājat par baumām par Hitlera slepenajām Himalaju ekspedicijām?

Harers: Tās nav nekādas baumas. Gadu pirms mūsu 1939. gada ekspedīcijas bija kāda SS sponsorēta ekspedicija, ko vadīja dr. Karls Šefers. Viņš bija SS oberšturmbanfīrers, taču tikai kā dabaszinātnieks. Viņš bija arī liels mednieks, un vienreiz jau bija bijis Austrumtibetā kopā ar amerikāņiem. Viņiem bija atļauja ekspedīcijai uz Sikimu, kur viņi meklēja čapi — savvaļas aitu. Kad viņi pienāca pie Tibetas robežas, kur vienmēr garām iet karavānas, Šefers iedeva Kampazonas gubernatoram dāvanas un lūdza atļauju apmeklēt Dienvidtibetu. Viņš saņēma atbildi “jā”, varot nākt tūlīt pat. Iepriekš to nevarēja zināt, jo angļiem bija tā saucamā iekšējā robeža — inner line. Viņi to nedrīkstēja šķērsot, tomēr tas tika izdarīts.

Bet runājot par laiku, kad mūs pieņēma Hitlers – kas man tiek pārmests, bet Hitleru apciemoja arī Daladjē, vēlāk – Čemberlens. Visdrīzāk viņi vienkārši gribēja noslēgt ar Hitleru mieru. Angļi ļāva esesiešiem Tibetā darīt, ko viņi vēlas. Ekspedīcija virzījās uz Lhasu, kopā ar viņiem bija arī antropologs, fotogrāfs Krauze, operators, labības speciālists – visi labības veidi nāk no Āzijas augstienēm. Lhasā viņi bija četras nedēļas. Ar Vāciju viņiem bija radiosakari, un viņi no Berlīnes saņēma pavēli atgriezties. Ir fotogrāfija, kurā Himlers no prieka lec gaisā, kad sagaida Šeferu. Bet amerikāņi Holivudā iedomājas, ka šīs ekspedīcijas vadītājs biju es. Starp citu, viss Šefera arhīvs pazuda kopā ar amerikāņiem. Es biju ļoti pārsteigts par to, ka pēc kara visi vācu alpnīsti un augstuma fiziologi atradās Amerikā. Viņi tika laikus nogādāti Amerikā un strādāja astronautikā.

RL: Tie bija ārsti, kas savulaik bija strādājuši koncentrācijas nometnēs.

Harers: Es par to neko nezinu. Interesanti, ka amerikāņi visu izpauž pēc četrdesmit gadiem. Viss tiek publicēts. Kad es 1951. gadā atgriezos no Tibetas, man bija kontakts ar amerikāņu sūtni. Mēs spriedām, kā iespējams palīdzēt Dalailamam. Patlaban šīs sarunas pieraksts ir pieejams arhīvā Vašingtonā.

RL: Mesners rakstīja...

Harers: ... ka es esmu nacists...

RL: ... ka vācu Nanga Parbata ekspedīcijām bijuši arī ideoloģiski mērķi. Tās bija ļoti dārgas, pa spēkam tikai ar valsts atbalstu. Tādēļ alpīnisti arī šodien bieži apvieno kāpšanu ar ideoloģisku misiju – teiksim, uzvilkt virsotnē savas valsts karogu. Kāda ir jūsu attieksme pret alpīnismu, kura mērķi atrodas ārpus kāpšanas kalnos?

Harers: Mēs esam kalnukāpēji un nekas vairāk. Mēs vēlamies lielu piedzīvojumu, tas ir dzenulis, mūsu prieks, kaifs, kalnos kāpšanai nav nepieciešama cita motivācija. Protams, ir neirotiķi, kuri vienmēr meklē kādus motīvus. Tas, lūk, ir visām tautām, un arī vāciešiem. Labākais piemērs ir Hilarija iecelšana seru kārtā, tieši Elizabetes kronēšanas dienā. Vispirms apvaino vāciešus, bet pēc tam paši dod ordeņus. Tāpat arī nepālieši bija lepni par Tenzingu un nolādēja viņu, kad viņš pārcēlās dzīvot uz Indiju. Politika tiek iejaukta vienmēr, taču tam, kurš kāpj kalnā, tam pavisam droši nav nekādas politiskas motivācijas. Šodien gan vairāk runa ir par naudu, tiek kāpts kalnā, lai nopelnītu.

Ja kāds nav dzejnieks kā Gēte vai Šillers, tad nav nepieciešama nekāda motivācija. Ir iespējams darīt vienkārši to, kas sagādā prieku, kāpēc gan vienmēr jāmeklē pamatojums? Britiem Melorijam un Irvinam pieder labākais filozofiskais izteikums par kalnos kāpšanu. Kāpēc kāpt kalnos? — Because they are². Melorijam bija apnicis, ka žurnālisti vienmēr jautā, kāpēc viņš to dara. Taujā vienmēr tie, kas paši neko tādu nespēj izdarīt, kas vienmēr meklē kādu izskaidrojumu. Un man nākas arī vienmēr atrast atbildes, kuras būtu pietiekami stereotipiskas. Cilvēkā vienmēr ir dziņa kaut ko darīt, kaut ko pētīt vai iegūt zināšanas. Taču es nekad nekāptu Eigerā, lai izzinātu pats sevi. Vienkārši es biju pietiekami labā formā, lai uzkāptu, un pārējie arī.

RL: Mesners, gribēdams izvairīties no līdzīgām pretenzijām, izvēlējās viengājienu stilu. Kā jūs vērtējat alpīnisma individualizēšanos?

Harers: Jā, tas ir jaunais laiks. Es varu tikai apbrīnot, kas notiek mūsdienu klinšu kāpšanā, tā saucamajā freeclimbing. Cik tas ir eleganti... Daudzkārt es domāju: šodien man arī nāktos atrast kaut ko, kas mani izceltu no masas. Klinšukāpšana zālēs ir brīnišķīgs akrobātisks pasākums, tajā ir pasaules meistari un skatītāji, tomēr tas, protams, vairs neatbilst klinšukāpšanai, ar kādu nodarbojāmies mēs. Tur lēkā kāda meitene pa sienu un iešūpojas nākošajam izcilnim, kurš, saprotams, nelūzt nost — ja mēs tā darītu, mēs būtu krituši daudz biežāk, nekā tas notika. Dabā tas nav iespējams. Mūsdienās jauniem cilvēkiem nav daudz lielo iespēju – bez sponsoriem tā lieta neiet. Viņiem kaut kur jālido, ņemot līdzi milzīgus mantu kalnus — manās ekspedīcijās nekad nav bijis līdzi iztikas līdzekļu. Angļi saka — tikai bļodiņa un karote, a mug and a spoon... Es vienmēr esmu ēdis to, ko ēduši vietējie. Tādēļ manas ekspedīcijas ir bijušas vieglas un bez smagumiem – tādēļ es spēju šķērsot Jaungvineju. Savas ekspedicijas es vienmēr esmu finansējis pats, vēlāk par to lasījis referātus un rakstījis. Es nekad neesmu lidojis ar lidmašīnu, esmu braucis ar kravas kuģiem, un pēc tam — kājām. Šodien kravu jau nogādā ar lidaparātiem tieši bāzes nometnē. Nanga Parbata ekspedicijā, līdz nonācām galā, mēs bijām ceļā mēnešiem. Arī atpakaļceļš cauri Kašmirai nebija mazāk nogurdinošs. Viss tas, ko es redzēju – cilvēkus, dzīvniekus, mežus, pļavas, ezerus, puķes, pārejas, aitu barus, nomadus: tas ir neaizmirstami. Sienas un ledāji, aizas — tas gan ir varbūt lielāks nekā Alpos, tomēr īpaši neatšķiras. Tas, kas atšķiras, ir iespaidi nedēļām ilgajos piegājienos. Kad es atceros savas ekspedīcijas, man šodienas alpīnistus paliek žēl — viņi to visu piedzīvot vairs nevar.

Es domāju: tibetieši paši kalnos nekāpj, kalni ir viņu dievu tronis. Visiem Himalaju kalniem ir dievu vārdi. Tibetieši iet apkārt kalnam, un es ceru, ka kādreiz tas kļūs par modi visā pasaulē. Tas ir neprāts, ka Everestā vienlaikus sēž, teiksim, trīsdesmit pieci cilvēki. Tur tiek jau ierīkoti klozeti, un visapkārt mētājas mēsli. Agrāk kāpa virsotnē, lai, iespējams, nokļūtu tuvāk debesīm; uz virsotnes ir miers, bet paskaties lejā ielejā — šodien viņi nogādā pie Everesta 35 tonnas ekspedīcijas mantu. Patlaban uzkāpt Everestā maksā 60 000 dolāru. Tas noved pie katastrofām. Bet varbūt pienāks diena, kad viņi vairs nekāps augstāk par 4000 metriem.

RL: Bet jūs taču pats esat paradoksālā situācijā: jūs pats cilvēkiem stāstāt par saviem ceļojumiem, un viņi cenšas darīt kaut ko līdzīgu. Kas ir pamats šim vājprātīgajam masu tūrismam divdesmitajā gadsimtā?

Harers: Es atminos Zanskas karali, Bugas ielejā. Es gāju kājām, pēkšņi priekšā stāv 1000 koka mietu ar krāsu atzīmēm. Es prasu karalim: kas šeit notiek? Viņš atbild: mēs būvējam ceļu. Es saku: tu taču esi sajucis. Viņš atteic, ka es pats esot jucis. Viņš vēloties būvēt saviem padotajiem slimnīcu un skolu, ierīkot pastu, lai viņiem nebūtu jāskrien simtiem kilometru nodot vēstuli. Tā ir attīstība, kas nav atturama. Kad mēs ekspedīcijās dodamies pie ciltīm, kas dzīvo vēl akmens laikmetā, tad mūsu uzdevums ir arī — nespiest viņus ielekt divdesmitajā gadsimtā. Tam jānotiek ar zināmu piesardzību, pamazām. Taču valdības grib naudu, ko var ieņemt par tūrismu. Es jau esmu par vecu, lai uzsāktu cīņu par dabas aizsardzību un lai par to noliktu savu galvu. Es atbalstu tibetiešus cilvēktiesību jautājumos, jo esmu viņiem pateicību parādā par to, ka viņi mani tik viesmīlīgi uzņēma. Taču arī jums ir taisnība — garus, ko es esmu izlaidis no pudeles, es nevaru vairs nosargāt.

RL: Ja jums būtu divdesmit gadu šodien, ko jūs darītu, lai paceltos pāri masai, kā jūs pirmīt teicāt?

Harers: Esmu vienmēr domājis, ka tad es sevi veltītu lidošanai kosmosā. Bet es arī šodien ķermeniski vēl esmu pietiekami labā formā — Ārmstrongs lidoja vēl arī otru reizi. Es labprāt pāris reizes apriņķotu ap Zemi un no augšas, pavērotu vietas, kurās esmu pabijis manās ekspedicijās, kur briesmās esmu kāpis kalnos vai kur esmu cīnījies ar džungļiem, saticis nezināmas ciltis — taču visdrīzāk man nāktos vilties. Jo tur, kur es reiz dzīvoju pie šingu indiāņiem, kur viņi toreiz veseli un priecīgi dzīvoja, spīdoši un kaili spēlējās ūdenī, tagad jau stiepjas Transamazones dzelzceļš. Kirongsonā Tibetā, kur reiz es dzīvoju laimīgi kopā ar Aufšnaiteru, arī tur tagad ir ceļš. Es vairs nevaru pēc tā ilgoties. Protams, Tibetā patlaban notiek atdzimšana, un ja nu tomēr – es gan tam neticu – es varētu atdzimt, es gribētu atdzimt, kad būtu jau XX dalailama, pašreizējais ir XIV. Bet tobrīd vienalga uz Zemes jau vairs nebūtu dzeramā ūdens, to nāktos sagādāt kādā citā ceļā. Tad es brauktu uz Marsu, uz kādiem ledājiem. Tādi cilvēki kā mani paraugi — Svens Hedins vai Alfrēds Vegeners tad būtu izpētījuši ūdens problēmu un atraduši ceļu, kā ūdens vēl reizi spētu Zemi pārvēst par oāzi. Patlaban zinātnei vajadzētu koncentrēties uz to, lai mēs savu Zemi neiznīcinātu paši. Tas gan vairs nevar būt mans uzdevums, taču lidojumam kosmosā jēga ir tikai tad, ja tur tiek iegūti labumi, kad būsim savus resursus izsmēluši. Tā, protams, ir fantāzija, vīzija un utopija, bet kādēļ gan ne? Cits sapnis ir — kopā ar Dalailamu doties atpakaļ uz Tibetu, un visu dārgumus, kas atrodas pasaules muzejos, atgriezt atpakaļ tur, no kurienes tie nākuši.

Abonēt Rīgas Laiku

No 1998. gada augusta numura