Adatas acs un ziedoša pļava

Rasas Jansones un Ivara Drulles izstādes nevaru nosaukt citādi kā par labām, un tomēr ir jocīgi, ka ejam uz izstādes atklāšanu, apsveicam autorus un cits citu, jo ar mākslinieku palīdzību esam ieraudzījuši, cik esam truli un stulbi un cik mūsu priekšstati par sevi un par pasauli ir trausli. Ienāca prātā, ka nezin kāpēc koncertos, kas notiek baznīcās, nav pieņemts aplaudēt. Arī tas, ko dara un izstāda Ivars un Rasa, īsti neļauj atraisīties priekam. Nevar saprast – gribas mukt un raudāt, vai otrādi. Īpaši nesaudzīgi un agresīvi pret skatītājiem izturas Ivars, un par to viņš arī nominēts Purvīša balvai.

Sākumā Rasas izstādes iespaidā biju nodomājusi rakstīt par vīriešu un sieviešu mākslu. Tomēr no tā nekas nesanāca, jo katru reizi, kad šķita, ka esmu uztaustījusi kādu drošu sieviešu vai vīriešu mākslas pazīmi, rezultāts nepavisam nepatika, atgādinot vispārinājumus, kurus tā neciešu, jo tie var novest pie “viņi visi ir vienādi” vai kaut kā tamlīdzīga dumja. Parastais veids, kā, piemēram, raudzīties uz sieviešu mākslu, tinas ap aizvainojumu par “stāvēšanu pie plīts” – pazemojošu procesu, kas rupji zog laiku mākslai. Vai arī bērni šīs tēmas sakarā kļūst par nejaukiem traucēkļiem, kas bojā saziņu ar mūzām, un “nekas vairs nav kā agrāk”. Viņiem tiek upurēts viss, lai pēc tam viņus tai pašā visā varētu vainot un tamlīdzīgi izklaidēties.

Taču vispārinājumi patiešām nekam neder, un arī sarunas ar abiem māksliniekiem pārliecināja, ka nekā vispārīga nav – ir Jansone un ir Drulle. Un vispārīgais nevis viņus raksturo, bet kalpo par vielu un materiālu mākslai.

Viena glezna Rasas izstādē, kur attēlots cilvēciņš ar milzīgu pannu, vedināja uz pārdomām par teju saimniecisku un gastronomisku tēmu – kas vajadzīgs māksliniekiem, lai pagatavotu labu mākslas darbu. Kas vēl – bez audekliem, otām, krāsām, matiem, kauliem, koka, metāla, māla, sveķiem, silikona, plastmasas un citiem materiāliem. Un pie pannas arī iedomājos, ka droši vien abu autoru sarakstos būtu gan vienādas, gan atšķirīgas lietas. Piemēram, Ivaram nevajag pannu, toties vajag aizdomas, naidu, mazliet paranojas, nedaudz ikdienišķas fobijas un mānijas. Rasa savukārt labprāt par to visu parunā, bet izvairās no tā savos darbos. Toties gleznās viņa izmanto gan pannu, gan kaklautus, gan visu ko citu, kas ir pie rokas mājās vai atmiņās.

Vēl bez kopīgas profesijas viņiem ir kopīga dzīve, meita Rasma un prieks par Ivara dzimtas mājām Druvienā. Un vēl kopīga, manuprāt, ir liela atbildības sajūta pret saviem darbiem – skulpturālām instalācijām, kas aicina palūkoties uz citiem un sevi ārkārtīgi neglaimojošā vai vismaz ļoti apcerīgā skatījumā, un gleznām, kuras nenāk ne prātā saukt par skaistām, jo to sižeti un personāži ir visai neganti. Fotogrāfs Ansis Starks to nosauca par naivismu, pats uzreiz apķerdamies, ka tas arī nav gluži tas, ko vajadzētu. Tas gan ir diezgan tuvu īpašībai vai drīzāk intonācijai, kas raksturo abu māk­slinieku darbus, taču to nevar nosaukt ne par “bērnišķīgu”, ne par “naivu”. Teiksim tā – viņi dara to, ko dara, bez čurikiem. Tālāk nesekos divu mākslinieku portrets, bet ieskats viņu “virtuvē”, kas, neraugoties uz kopīgo sadzīvi, katram izrādās atsevišķa.

Rasa Jansone – gleznotāja, dzimusi 1973. gadā, absolvējusi mākslas maģistra programmu Latvijas Mākslas akadēmijā

Manas izstādes nosaukums “Atpakaļskata spogulis” aizgūts no Gintera Grasa grāmatas “Lobot sīpolu”. Šīs gleznas tapa gandrīz vai tiešā grāmatas ietekmē – pa dienu gleznoju, vakaros lasīju. Par šo grāmatu savulaik izcēlās liela brēka sakarā ar rakstnieka vēlīno atzīšanos saistībā ar nacistiem. Bija pat ierosinājumi atņemt viņam Nobela prēmiju. Lasīju un neticēju savām acīm, ka kāds kaut ko tādu ir teicis – sak’, nost ar vecajiem fašistiem! Smieklīgi. Grāmata taču kaut kādā ziņā vispār nav par to. Karš, vismaz tāds, kā to apraksta Grass, noteikti nav tas karš, kurā sitās krievi ar vāciešiem. Viņš to apraksta tik ļoti no “iekšpuses”, ka drīzāk tas ir tāds haosa, bēgšanas, nekārtību, joku, pusaudzības problēmu, neiespējamu izglābšanos un dīvainu, brīnišķīgu tipāžu musturis. Tāds varētu būt jebkura vērīga karavīra pieraksts par jebkuru karu. Īstenībā grāmata ir par to, kā vispār iespējams kaut ko atcerēties un skaidrot savu, piemēram, 15 gadu vecumā pieņemto lēmumu. Par to, kā viņš, saskatījies kinohronikas, gribēja prom no vecāku divistabu šaurības lielajā pasaulē, kur tieši tolaik risinājās karš. Protams, ka viņš gribēja pakarot! Tieši tā, kā kinohronikās rādīja. Un kur tad viņam vēl bija karot – nu tak jau vācu armijā, kur tad vēl? Bet pats zīmīgākais ir tas, ka viņš savai fašista pagātnei min dažādus iemeslus, visi tie ir patiesi un tai pašā laikā tie nav tie īstie. Un ne jau tāpēc, ka vecais blēdis kaut ko grib saduļķot vai mazliet piekrāsot, bet tāpēc, ka “atbild tikai miglaina aina, kurā nav nolasāma nekāda doma”. Tas man liekas lieliski un bēdīgi, un pa īstam godīgi. Nevar jau neko tādu atcerēties. To pašu galveno, to vienīgo, īsto, kristāldzidro. To, kas beidzot visu noliks savās vietās.

Tad lūk, tādas pārdomas mani pavadīja visu vasaru un dīvainā veidā saslēdzās kopā ļoti ticamā ainā, kur Ginters Grass un mans vectēvs sēž pie viena galda un gari un plaši runā, runā, runā, un vēlāk šķiras kā īsti draugi. Glezna “Atpakaļskata spogulis” ar nosalušajiem pionieriem 1. septembra ierindas skatē ir mans veltījums viņam. Man tas ir vienīgais veids, kā es varu liecināt par savu bērnību, par to vidi, kurā es uzaugu, – teiksmaino kolhozu Uzvara, kura priekšsēdētājs no 1957. līdz 1990. gadam bija Ivars Jansons, mans vectēvs. Viņš bija viens no tiem, kurus mūsdienu vēsturnieki varētu saukt par “sarkanajiem baroniem”. Viņš nomira 57 gadu vecumā 1990. gadā, stingri iebilzdams pret tā laika Uzvaras aktīvajiem tautfrontiešiem. Man liekas, ka viņa nāve noteikti saistīta ar “laiku maiņu”. Esmu tagad runājusi ar viņam tolaik tuviem cilvēkiem, lai kaut ko saprastu. Piemēram, izrādās, ka padomju gados Uzvarā ar viņa atļauju tika svinēti Jāņi. Jansona kantorī katrus Ziemassvētkus tika izpušķota eglīte. Cik daudz tā bija nekaitīga, izklaidējoša izrāde mazā, suverēnā karaļvalstī, cik – patiešām kaut kas, nu, nozīmīgs un pat “pretvalstisks” – to man šodien, visticamāk, nevarētu pastāstīt arī pats vectēvs. Ja vien es ņemu par pilnu Grasu. Un laikam tā ir. Jansons esot ņēmis savā Uzvarā darbā cilvēkus, kas atgriezušies no izsūtījuma, teicis, ka tie ir tie paši krietnākie. Tagad man ļoti gribētos, lai viņš pastāstītu, kā no nekā uzbūvēt kaut ko, jo Uzvara tiešām bija viņa roku darbs. Vieta, kas vienmēr nesīs šo skaisto un absurdo vārdu, jo pirms šī nosaukuma tur vispār nekā nebija, nebija arī nosaukuma. Lai vai cik sarkans barons viņš bija bijis vai nebijis, viņam bija bibliotēka ar vairāk nekā 7000 grāmatām.

Un tieši tāpat kā Grass, pat ja gribētu, nebūtu varējis karot citā armijā, tā arī Jansons nebūtu varējis uzcelt Uzvaru citā laikmetā. Viņi abi bija tieši tur, paši sava laika viducī, un viņiem abiem niezēt niezēja nagi. Tas tad arī ir tas kopīgais. Tomēr šķiet, ka Grass kaut kā izsprucis sveikā, kamēr mans vectēvs – ne.

[..]

No Rasmiņas atpakaļ skaitot, zinām vārdu vismaz septiņām paaudzēm, kam ir saistība ar šo māju. Iepriekš te bija vēl vecāka māja. Šo uzcēla Ivara vecvectēvs. Ivars stāsta, ka viņš bijis lielsaimnieks, biezs vecis. Un dažas netipiskas mēbeles un priekšmetus Ivars skaidro ar vecvectēva dalību Piektā gada notikumos. Piemēram, no kurienes lauku mājās riekstkoka flīģelis? Neviens to nespēlēja. Vienīgi knieba laukā stīgas priekš makšķerēšanas.

[..]

Mani vienmēr uzjautrina, kad kāds saka, ka Hitlers ir neizdevies mākslinieks. Viņš taču pats radīja to zīmi – balto apli ar krustu. Iedomājies, iekomponēt tādu baltu apli ar krustu precīzi tādā sarkanā garenā formātā. Viņš ir reāli izdevies mākslinieks, es domāju. Trešajam Reiham ar grafisko identitāti viss bija kārtībā! Un kādas tam sekas un iespaids! Par tādu rezonansi un ietekmi katrs mākslinieks var tikai sapņot.

[..]

Par gleznu ar matu bumbuļiem pannā – kad vasarā rādīju to Ivaram, viņš teica – fui, cik riebīgi, ko viņš tur cep tai pannā, matus, fūū, riebīgi. Un interesanti, ka tieši to gleznu klubā neviens neaiztiek (gotu “helovīnu” svinētāji pamanījās izdemolēt izstādi uzreiz pēc atklāšanas), kaut gan matu pinkuli noraut ir ļoti viegli. Ivars saka – skaidrs, kāpēc nerauj, jo pieskarties svešiem matiem, kas nav uz cilvēka galvas, ir pretīgi. Tās gleznas nosaukums ir “Mantojums”. Tas ir par pagātni vai nastu, vai kā lai to nosauc, ko cilvēks tomēr velk sev līdzi, viņš sēž pie galda un atceras. Un es nezinu, cik tas ir kaut kas vairāk par tādiem pinkuļiem, pelniem un putekļiem. Tomēr to savu pagātni vai atmiņas tu ēd, patērē katru dienu, tu no tā pārtiec. Man izstādes atklāšanā teica – ā,  nu re, kā tu izcel vēsturi, bet es neizceļu, es vienkārši nezinu, cik kas tur ir no svara, un to arī gleznoju, to neziņu.

[..]

Rasa Jansone. Vārās, 2011

Daudzi prasīja paskaidrot gleznu “Vārās”, kur cilvēciņš pie ūdens skatās uz koncentriskajiem apļiem. Tā ir tāda godīga atzīšanās par to, kas notiek šeit, manā galvā, kad mēģinu kaut ko atcerēties. Jo vairāk cenšos, jo vairāk saprotu, ka ir tikai tāda masa, kas burbuļo – buļ buļ buļ. Un es vēl par to domāju tādā sakarā – cik bērnam var būt vajadzīgas vecāku mantas vai atmiņas. Es neesmu tiesīga tās uzspiest, tomēr man, protams, gribētos, lai Rasmiņai gribētos kaut ko par mani zināt, bet var iznākt arī citādi.

[..]

Tad, kad taisu savu mākslas darbu, es esmu tiesīga tā pavisam godīgi liecināt – ir tas, kas nu tais gleznās ir. Es vienmēr esmu apbrīnojusi, piemēram, Katrīnu Neiburgu, kas kā tāda amazone iet un filmē visas tās šausmas un cilvēcisko postu. Es to nekad nevarētu, nomestu to kameru un bēgtu. Tas ir grūti. Piemēram, man ir ļoti grūti skatīties Ivara darbos izmantotās fotogrāfijas ar mirušajiem Gēbelsa bērniem. Es nekad nevarētu taisīt tādu mākslas darbu. Pirmkārt, man tas būtu ļoti grūti, otrkārt, sēdēt pie galda, dzert rumu un risināt tādas sarunas – tas ir kaut kas viens, bet likt to iekšā savā mākslas darbā – kaut kas pavisam cits. Es vienmēr daudz domāju par to, kādas vispār man tiesības kaut ko kādam rādīt. Es nedomāju, ka tas ir kaut kas pats par sevi saprotams – labdien, es esmu tas un tas, pievērsiet man tagad uzmanību. Tas ir kā atskaņotājmāksliniekiem – viens ir pārvaldīt savu instrumentu, bet otrs – pārvarēt to stresa līmeni, kas ir, izejot uz skatuves. To es vienmēr apbrīnoju Jurītī, Ivara tēvā, piemēram, viņš nelieto vārdu “nezinu”. Es gan mierīgi saku, ka nezinu, nezinu un nezinu.

[..]

Tev ir tas bērns, un lai viņš tev ir. Vienalga, lai cik arī foršs un gādīgs ir tētis, un Ivars ir foršs tētis, galveno slodzi iznes māte. Tā tas ir! Tā tas ir. Tā tas ir. Tas tagad ir mans darbs, un viss. Es par šiem jautājumiem esmu daudz domājusi un arī runājusies ar visādām radu tantēm – par to, ka tieši Rasma mani ir reāli konfrontējusi ar viseksistenciālākajām šausmām. Pirmo reizi manā mūžā. Un nevis tā, ka viss, mana dzīve pagalam. Nē. Piemēram, man tagad pirmo reizi mūžā ir bail nomirt, jo – ja nu viņai mani vajadzēs. Un nesaki, ka tā ir sūdīga pieredze mākslai. Un kas interesanti, ka vīrieši, kam to stāstu, saprot to labāk nekā sievietes. Un ne tikai radu tantes, esmu runājusi arī ar draudzenēm – mana vecuma sievietēm, kam ir bērni, un viņas saka – tu ko, padzer melisas tēju. Nomierinies. Viss būs labi. Visi šie teksti – sievietes dzīvē bērns ir vissvarīgākais notikums un tā tālāk. Nu jā, bet tu nedrīksti likt savas dzīves galveno kārti uz savu bērnu. Ar kādām tiesībām? Viņam tas ir nenormāls slogs. To nedrīkst darīt, bet šādi teksti visu saputro.

Mēs esam iemācījušās gleznot kopā, šo izstādi šovasar gleznoju kopā ar Rasmu. Man tas bija jāiemācās, ja vispār gribēju pastrādāt. Es nevaru viņai pateikt – ej prom, mamma tagad glezno. Tā ka man bija mana glezna un Rasmiņai – viņas glezna uz grīdas. Ir jau visādi piemēri mākslas vēsturē, kad mākslinieces rīkojas pavisam citādi. Piemēram, viena britu tēlniece, kas strādāja līdzīgi kā Mūrs – viņai piedzima trīņi, un viņa tos mazos bērnus atdeva bērnu namā, lai varētu strādāt. Pēc tam viņa paņēma viņus atpakaļ, un es īsti neatceros, kā tur bija, gan jau viņa dzīvoja starp darbnīcu un to bērnu namu. Sākumā jau tas liekas briesmīgi, bet padomājot es saprotu, ka, veidojot savus darbus, viņa glābj savu dvēseli. Tā ir tāda adatas acs, caur kuru ir jāizlien katru dienu. Katru dienu. Taču man nenāk prātā kaut ko pārmest vīriešiem, ka viņiem tā adatas acs droši vien ir citāda. Tā vienkārši ir.

[..]

Kad Rasma bija mazāka, man tā gribējās gleznot. Kā Trollīša Mumina māmiņai grāmatā “Tētis un jūra”. Viņi aizbrauc dzīvot uz to bākas salu. Viņai tur īsti nevedas, un viņa sāk gleznot. Istabā uz sienas viņa uzgleznoja visu, kas viņai bija mājās – puķes, dārziņš. Un tad viņa atklāja, ka var ieiet tai dārzā un pagulēt zem koka. Bet lai netraumētu savus mājiniekus, viņa tai dārzā iezīmē daudz mazu māmiņu, lai šie nepamana, kad viņa pa īstam sēž zem tās ābeles.

Ivars Drulle – tēlnieks, dzimis 1975. gadā, absolvējis mākslas maģistra programmu Montanas Universitātē ASV, Rīgas Dizaina vidusskolas Tēlniecības nodaļas vadītājs

Es atceros atklāsmi bērnudārzā – visi paņem kaut kādas barankas tā kā mašīnu stūres un braukā grozīdamies – iiu iiu, bet es vienu brīdi sajutu, ka kaut kas nav pareizi – mašīna taču brauc taisni, un, ja griež stūri, arī mašīna griežas, un neviens taču nebrauc zigzagā. Un tad es staigāju taisni un uzmanīgi ar to stūri, un visiem tas savukārt likās galīgi muļķīgi. Domāju, vai nu es esmu stulbs, vai visi viņi ir stulbi.

[..]

Ivars Drulle. Aļo, 2011

Nākamo personālizstādi, kas pavasarī būs kim?, saukšu Vana Tallinn – kā to pretīgo liķieri. Gribu uztaisīt darbus arī par visu šito, kas te laukos notiek, kā veči sēž autobusu pieturās, bet svētkos planē pa ceļiem kā lidmašīnas. Mans tēvs viņus sauc par “veco gvardi”, tikai tā gvarde paliek aizvien jaunāka.

[..]

Kaut ko darīšu ar Delfu komentāriem un zvaniem uz Latvijas Radio. Piemēram, tāds teksts: “Es par Aglonas dievkalpojumu 15. datumā. Tur dievkalpojuma beigās metropolīts solīja pasvētīt visu tautu pie televizoru ekrāniem. Un tad bija pārraides beigas, aizgāja titri un visu noslēdza. Nu, vai tiešām nevarēja pāris minūtes pagaidīt?!” Vai arī – “Alo! Man tāds jautājums dāmām būtu. Mans tēvs cīnījās pret Bermontu, dabūja trīs ievainojumus, ieguva zemi, uzcēla māju, padomju laikā nacionalizēja, tagad dabūja atpakaļ to māju, un tagad man jāmaksā trīskāršs nodoklis par tēva grēkiem. Es domāju to māju dedzināt nost un iet uz sociālo māju.”

[..]

Tauta domā, ka Cukurs nav vainīgs, ka tā visa ir žīdu konspirācija. Es neko par to nedomāju, jo neko nezinu. Tiesas nav bijis, neviens neko īsti nezina un nav pētījis, bet visiem ir viedoklis. Visi normāli latvieši domā, ka pār pasauli valda žīdu sazvērestība un ka viņš ir kritis par žīdu sazvērestības upuri. Manam tēvam tas ir skaidrs. Tas ir reāls naids.

Mēs bērnībā braukājāmies ar ragaviņām Biķernieku mežā tais vietās, kur pēc tam uzstādīja to memoriālu. Tur ir tādas ieplakas, kur labi braukt, kā pa bļodu. Reāli jau nekādu kapu tur nav, viņi visi tika nosvilināti – kad vācieši atkāpās, kaut kā pievilka sliedes, pāris vagonu ar dīzeļdegvielu... Kaut kādu mēnesi viņus tur kurināja, kamēr nokurināja. Tas taču ilgi, kamēr 35 tūkstošus nokurina. Tātad reāli tur nekādu mirstīgo atlieku nav, tā ka nekā īpaši mēs tur nejutāmies, bet vienalga vēl tagad tur staigā fanāti ar metāla detektoriem.

Ir šāvēji un ir upuri, bet ne jau šāvēji piedzima par šāvējiem un upuri par upuriem, vienā brīdī viņi par tādiem kļuva. Tāpēc tā mana tēma ir – kurā brīdī mēs kļūstam par to, kas mēs esam. Mani satrieca viens psiholoģijas profesora Filipa Zimbardo, kā izrādās, slavens 60. gadu eksperiments. Viņš sludinājumā aicināja brīvprātīgos pieteikties eksperimentam. Sadalīja viņus divās grupās – vieni būs cietumnieki un otri – uzraugi. Tas viss notika kaut kādā universitātes pagrabā, tur neviens netika laists klāt. Pirmajā dienā esot bijusi baigā jautrība, otrā dienā jau esot sākuši to lietu ņemt nopietnāk, trešajā jau cietumnieki bija sākuši kaut ko buntoties, pēc tam uzraugi cietumniekus sākuši reāli dauzīt, un tas profesors vispār zaudējis kontroli pār pasākumu. Tad kādi ģimenes locekļi laikam panāca, ka to eksperimentu pārtrauc. Un mani interesē, cik ļoti cilvēks spējīgs adaptēties, piemēroties situācijai, un var izrādīties, ka jebkurš cilvēks ātri var kļūt par kaut ko pavisam citu, ka tā ir tāda cilvēka spēja. Tas pats attiecas uz spēju kaisīt ziedlapiņas vadonim Ulmanim un pēc brīža iet ar sarkaniem karogiem pilnīgi bez problēmām.

[..]

Pēc Rasas izstādes atklāšanas mēs sēžam un svinam Teātra bārā, un uzrodas tas deputāts Imants Parādnieks. Nabaklabā viņam pateica, ka nelaidīs viņu slēgtā pasākumā, bet viņš vienalga uzradās pēc tam ar baltām lilijām. Bija izshēmojis, ka vajag atnākt. Es kādreiz, studiju laikā, strādāju viņa kamīnu firmā, esam mazliet pazīstami. Bet tobrīd viņam bija aktuāli, ka viņa partijai spīd kultūras ministra postenis. Un mēs runājamies. Stāstu, kā mēs ar Aigaru Bikši un Inesi Baranovsku organizējam tēlniecības kvadriennāli nākamgad un ka gribam ārzemju māksliniekus ielaist Uzvaras parkā, lai viņi tur strādā un izdomā, ko ar to vietu iesākt. Parādnieks no tā visa dzird tikai “Uzvaras parks” un uzreiz saka – ak tā, re, cik labi, tad jūs beidzot vāksiet parakstus, lai to pieminekli jauc nost. Un tad viņš ņēmās, cik žēl, ka to neizdarīja 90. gadu sākumā, kad bija izdevība. “Jātaisa kaut kāds referendums, vai!” Nu jā, bet mani interesē vienas pieturas domāšana – nu, kas būs, ja nojauks to Uzvaras pieminekli, ko – krievi pazudīs kaut kur vai varbūt ies dzert pie Brīvības pieminekļa?

[..]

Parasti nelasu komentārus visādiem interneta rakstiem, bet tagad, vācot materiālus nākošai izstādei, nolēmu paskatīties, kas tur notiek. Piemēram, ir raksts par to, ka Kargins ceļ māju kaut kur Latgalē, nopircis tur ezeru un saka vietējiem, kas tai ezerā pieraduši iet makšķerēt, – ejiet jūs ieskrieties, tas ir mans ezers. Un es palasīju komentārus – “Izsūtīt uz Sibīriju!”; “Cīnieties ar žīdiem, citādi būsiet vergi, caur Saeimu izbīdiet likumu par nāvessodu”. “Domāju, šāda rīcība sāk vilkt uz kārtējo holokaustu pasaules vēsturē. Visi jau it kā to noliedz, bet nu jau sākuši domāt, ka Hitleram bija taisnība” – un šo komentāru stundas laikā “ieteikuši” jau trīspadsmit citi. “Žēl gan, ka krietnais Ādolfs nepaspēja tos peisainos mērgļus nolikt pie vietas”; “būtu krievu laiki, šitais šmūlis raktu urānu Sibīrijā, un viņu paaudzes sprāgtu un sprāgtu kā blusas”. Vai arī par kaut ko citu. Vai varam iedomāties, kā izskatās cilvēks, kurš ieliek, piemēram, šādu iepazīšanās sludinājumu: “Iepazīšos ar meiteni, kas godina 9. maiju, apzinoties, ko uzvarējām un kā dēļ.” Bet kā izskatās puisis, kurš raksta: “Iepazīšos ar sievieti. Ar sievu attiecības neizturamas. Būtu labi Teika vai Ādažu virzienā.”

[..]

Personālizstāde būs maijā. Tās dēļ jau tagad nakts vidū mostos un nevaru aizmigt, līdz sešiem rītā skatos video, kā palaiž kosmosa kuģus, kā atomsprādzienus izmēģina. Sešos piekūstu un aizeju gulēt, saprotot, ka nekur tālāk neesmu ticis, bet kosmosa kuģu palaišana ir ellīgi skaista!

[..]

Nē, man nav nekādas adatas acs. Ne tādā veidā kā Rasai. Protams, ka es daudzas lietas upurēju, piemēram, es nenodarbojos ar izdevīgu biznesu. Piemēram, zinu, ka savas “rotaļlietas” varētu tiražēt un pārdot interneta izsoļu namā ebay par 50 dolāriem katru. Tur daži tēlnieki tirgo, piemēram, ģipša galvas par 30, kuru atliešana izmaksā latu apmēram. Es varētu uz Ziemassvētkiem taisīt eņģeļus Honkongas komiksu stilā, un tā būtu diezgan droša peļņa. Tur ir ap divdesmit miljonu lietotāju, kas pērk un pārdod visu ko, sākot no kosmosa kuģa Shuttle atlūzām un beidzot ar Džeimsa Dīna netīrajām zeķēm. Nē, man nav adatas acs. Man ir liela ziedoša pļava, kur tu skrien un priecājies. Vai tā kā Šreks, kad viņš vārtās pa dubļiem jūraszvaigznes pozā, ar rokām un kājām vicinādamies. Laimīgs. Tā es to visu redzu.

Nu labi, es daudz ko atņemu savai ģimenei, es, piemēram, neieguldu naudu mājas remontā, bet ieguldu naudu silikonā un plastmasā. Kad mācījos, tad gan līdu no ādas ārā, lai nopelnītu to savu Amerikas maģistru. Tad atgriezos Latvijā, tāds nekas, kad citi jau pa izstādēm, naudu nopelnījuši, mašīnas nopirkuši. Atbraucu 2003. gadā un kaut ko reāli sāku darīt tikai 2007., 2008. gadā. Četrus gadus adaptējos, sēdēju pie krāsns un domāju. Šeit mākslas vide darbojas pavisam citādi nekā tur, kur es biju mācījies. Te nav un vēl ilgi nebūs vecu kundzīšu ar ziliem matiem, kas pērk manas skulptūras.

[..]

Mēģināju saprast, kas man te ir interesants, jo skaidrs, ka mani neinteresē māksla, kurā redzams, ka autoram bijusi slikta diena, ka viņam ir pārdomas par to, “kas mēs esam un kurp ejam”, vai arī kaut kas vienkārši smuks un dekoratīvs, labi un ērti apskatāms. Mana pozīcija ir karojoša, to es apzinos, es gribu rādīt to, kas ir svarīgs, kas ir iegansts daudz kam, par ko besīties tais interneta komentāros un citur. Mani piesaista tie Delfu komentāri, jo tā ir sabiedrības neredzamā daļa. Redzamā ir tā, kas mums ir visapkārt, mūsu paziņas un kaimiņi, un pārdevēji un sētnieki, bet viņi aiziet mājās, ieslēdz datoru un dod vaļā komentārus. Un tas attiecas uz to, kas mani interesē – mēs nezinām, kas esam.