Antikatarse

To pašu var jautāt par Kannās kņadu sacēlušo “Antikristu”, ko fon Trīrs pats nosaucis par pašterapijas filmu. Šausmenes un psiholoģiskas drāmas iezīmes apvienojošā filma ir veidota vismaz tikpat atsvešināti kā dekorācijas ar krīta līnijām “Dogvilā” (2003), tikai pavisam atšķirīgā manierē. ‘Antikrista” prologs ir kā “Sargu” režisora Zeka Snaidera īstenotā parodija par lielummānijas pārņemta kino studenta īsfilmu. Galēji stilizētā melnbaltā epizode ir viscaur palēnināta un ēteriski izgaismota. Attēls ir tik precīzs, ka fonā pompozā liriskumā dārdošā Hendeļa taktī var, piemēram, skaitīt aktieru matus. Vilems Defo un Šarlote Geinsbūra baudkāri un ļoti grafiski mīlējas (saskaņā ar beigu titriem Defo peņa kaskadieris ir vīrs vārdā Horsts), tikmēr viņu mazais dēlēns uzrāpjas uz palodzes un kopā ar sniegu nokrīt uz ielas.

Starp epilogu un prologu “Antikristā” ir četras daļas. Pirms nokrišanas bērns apgāž trīs ubagu statujiņas, uz kuru pjedestāliem lasāms “Skumjas”, “Sāpes” un “Izmisums”. Tie ir arī nākamo trīs nodaļu nosaukumi. Absolūtās estetizācijas dēļ zēna nāve neizraisa šoku, taču šīs “lielās nāves” sastatījums ar orgasma mazo nāvi, kas parādīts gluži operiskā mērogā, ne tikai rada piemērotu kontekstu filmas beigu notikumiem, bet tā visaptverošajai manipulēšanai izdodas pacelties virs acīmredzami samākslotās kompozīcijas.

No nāves nonākam pie bēru gājienā lietū raudošā Defo. Citu bērinieku sejas ir digitāli aizēnotas, tāpēc Defo un Geinsbūra līdzās mazā bērna lomas tēlotājam burtiski ir vienīgie filmas cilvēki. Defo pēc amata ir terapeits, par Geinsbūru minēts tikai, ka viņa beigusi augstskolu, un pie tā mēs vēl atgriezīsimies. Arī beigu titros viņi nosaukti tikai par “Vīrieti” un “Sievieti”. Vīrietis pēc bēdu uzplūdiem ir auksti loģisks un vēlas palīdzēt histēriskās sērās grimstošajai sievai, kaut gan nevienam citam neiesaka strādāt ar saviem tuviniekiem.

Fon Trīram nav gana ar šo klišejisko dalījumu vīrišķajā un sievišķajā, prātā un jūtās. Proti, Defo ierosina, ka viņiem abiem vajadzētu doties uz savu mājiņu lielā mežā, lai izietu terapijas kursu. Meža nosaukums ir Ēdene. Un tur atrodas savu dzimumu pārstāvji - vienīgie cilvēki filmā jeb pasaulē; pēc grēka Paradīzē. Līdzīgi kā pārējā filmā, pavērsiens ir šķietami vienkāršs, taču novests līdz tādai galējībai, ka svārstās starp smieklīgu un patiesi nozīmīgu simboliku. Tomēr visu laiku māc šaubas, vai tik režisors bārdā nesmīn.

‘Antikrists” nav sižetā balstīta filma, tomēr Ēdenē aizsākas īstais stāsts. Vainas apziņas pārņemtā Geinsbūra un par sievas gadījumu ieinteresētais Defo izcīna psiholoģisku dueli, kas sākumā izlaužas maniakālā seksā. Vērojot pāra darbošanos, atkal var pabrīnīties par fon Trīra spēju izspiest no aktieriem visu iespējamo. Šajā ziņā viņš nudien var būt tas, par ko uzdodas, - labākais režisors pasaulē.

Vienlaikus pāris runā par savām attiecībām. Defo un Geinsbūras sejas ar izvirzītajiem vaigu kauliem ir ļoti līdzīgas, tas pastiprina iespaidu, ka runa nepavisam nav par vīrieti un sievieti, bet gan vienu cilvēku, kurā ir abi.

Otrai nodaļai “Sāpes” ir apakšnodaļa “Valda haoss”. Jau pirms tās redzam šausmu filmās iepazītus līdzekļus - skaņu pasaule dun, tuvplāni pulsē un visam pāri draudīgi šūpojas kamera. Taču līdz ar haosa iestāšanos šausmu paņēmieni visu laiku pieņemas spēkā. Tomēr šķiet, ka fon Trīra mērķis nav nedz biedēt ar šiem efektiem, nedz arī satriekt ar beigu asiņaino un demonstratīvo vardarbību, kas šķiet zaudējusi jebkādu kontroli. Kadru kompozīcija ir tik estētiski atsvešināta un tēli tik abstrakti, ka šausmu ainas var skatīties kā gleznas. Ziemeļbriedis, kam aizmugurē nokarājas dzemdībās mirušais briedēns vai sev zarnas ārā raujošā lapsa izraisa nevis pretīgumu, bet pētīgu interesi. Kad lapsa paver muti un neiedomājami klišejiskā dēmona balsī (kādu neviens īsto šausmeņu autors vairs neuzdrīkstētos lietot) paziņo apakšnodaļas nosaukumu, bultiņa piesardzīgi noraustās parodijas virzienā. Pēc tam Defo stāv pagalmā, un no debesīm palēnināti krīt simtiem ozolzīļu. Daba parāda prātam. Pēc tam sieviete parāda vīrietim.

“Antikrists” Kannās saņēma ne tikai balvu par labāko aktrises darbu. Par sievieti nīstošāko filmu pasaulē to atzina ekumēniskā žūrija, kam svarīgas “garīgās vērtības”. Šo apbalvojumu fon Trīrs neapšaubāmi novietos tualetē, viesiem ko apbrīnot. Ap filmu savērpto sieviešnīšanas diskusiju galvenokārt izraisījusi primitīva pakļaušanās provokācijai, ko fon Trīrs paredzējis tik precīzi, ka “Antikristā” ir aina, kur dialogā tiek izsmelti visi argumenti.

Geinsbūras personāžs sevi vaino bērna nāvē, taču naidam pret sevi ir jau agrākas saknes. Atklājas, ka sievietes nepabeigtais zinātniskais darbs bijis veltīts vardarbībai pret sievietēm, taču pamazām tajā sākusi valdīt Nīčes loģika - daba ir Sātana baznīca, savukārt sieviete ir tas pats kas Sātans. Tātad sieviete ir daba un daba ir slikta - tādējādi sieviete ir slikta. Par to pārliecinātā Geinsbūra darbojas atbilstoši šim pareģojumam, un “Antikrists” visu laiku vēršas aizvien šausmīgākā savstarpējās vardarbības virpulī, kas kulminējas dzimumorgānu grafiskā sakropļošanā.

Arī šī vardarbība ir uzņemta tik aprakstoši distancēti, ka emociju līmenī tā īpaši neaizskar. Redzot, kā Geinsbūra urbj caurumu Defo kājā un pēc tam penetrē ar pirkstu, mani drīzāk pārņēma akadēmiska interese. Te arī kristalizējas fon Trīra pieeja. Viņš neļauj skatītājam emocionāli identificēties ar tēliem un abstrahē Vīrieti un Sievieti tādā mērā, ka jebkādas ar tēlu rīcību saistītas katarses sasniegšana jau principā ir gandrīz neiespējama. Runa drīzāk ir par idejām, domāšanas telpu. Un, tā kā režisors savu kameru tur tālu un scenārija tēlus atstājis bez atkailinoša dialoga, tēlus nevar uztvert kā īstus cilvēkus. Ja viņiem būtu vārdi un konkrētākas trīsdimensiju īpašības un filmas pasaule nebūtu tik galēji stilizēta, visa pompozā simbolika šķistu kā uzlīmēta. Īsti cilvēki taču reti dodas uz Ēdeni risināt sava bērna nāves problēmas.

Tieši tāpēc, ka likvidēti īsti cilvēku tēli, runa nav par varas attiecībām un upurēšanos tādā veidā kā fon Trīra agrākajā daiļradē. Tomēr sakarības ir atrodamas. Defo distancēti loģiski argumentējošais terapeits ir kā Manderlejas Greisa, kam šķiet, ka viņa var kontrolēt cilvēku brīvību. Augstprātība un prāts fon Trīra izpratnē ir grēki. Filmā “Dejotāja tumsā” (2000) upurēšanās tiek sodīta, taču tā nav grēks. Iedomīgi un aprobežoti cilvēki apspiež labos. Izšķirošā ir vara un pamazām visi padodas tās “sliktumam”. Emocijas un prāts mūžīgi duelējas, vienmēr ar postošu rezultātu. Cinisms, reālisms vai vienkārši ideja?

Fon Trīrs visu saasina līdz galējībai. Iznākums ir absolūtā filma, kas galu galā veido varbūt pat pārāk slēgtu sistēmu. Visas interpretācijas ir jau gatavas, iepriekš izmaltas cauri pašā filmā. Skatītājs paliek ārpusē - lai apbrīnotu vai tiesātu. Autors parausta plecus, vismaz publiski. Filmas sākums tā nekaunīgajā pompozumā ir visatkailinošākais, tas atgādina “Idiotu” (1998) galvenos varoņus, kas publiski spēlē garīgi atpalikušos. Proti, filma nav “Larsa fon Trīra Antikrists”, bet vispirms redzam visu ekrānu aizpildošu tekstu LARSS FON TRĪRS. Tam seko ar tikpat lieliem burtiem uzrakstīts definējošais pasludinājums ANTIKRISTS. Trūkst tikai = zīmes starp abiem. Beigu veltījumu Andrejam Tarkovskim var uzskatīt par punktu uz šī “i” vai vienkārši par lielu vidējo pirkstu. Pasaules labākais fon Režisors droši vien būtu apmierināts ar abām reakcijām.

No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga