Vēja avots
Glens Grants, kuru RL intervēja šim numuram, citā sarunā, kura tobrīd bija kļuvusi pārāk vienmuļa, pārslēdzās un pastāstīja par to, kā angļu virsnieku skolā notikusi “iesvētīšana”: septiņi virsnieki, ieskaitot jaunuzņemto, gājuši uz pabu, tad sarunājuši kādu meiteni, kura iegājusi pabā, pasūtījusi vienu lielo limonādi un septiņus mazos alus, bet pēc brīža bārā, uz ceļiem iesoļojuši septiņi vīri, dziedot dziesmu no “Sniegbaltītes un septiņiem rūķīšiem”: “Heigh-ho, Heigh-ho/ It's home from work we go”, un devušies pie saviem septiņiem aliem. Kādā no nākamajiem bāriem viņi likuši ieiet pašam jaunajam virsniekam, liekot tam pasūtīt limonādi un septiņus mazos alus, bet, kad tas to izdarījis, aiz loga pamājuši atvadas un gājuši prom, atstājot jaunpienācēju vienu ar visiem aliem un limonādi. Minu šo stāstu, lai ilustrētu, kāda dzīvinoša nozīme sarunā un personiskā tekstā, arī intervijā, ir stāstam un piemēram vai detaļai. Un otrādi: cik plakans un neobligāts var būt tas, ko kāds uzskata un jūt – tāds vidusskolnieču stils, kad spriešanas spēja aprobežojas ar paša saprasto un paša izjusto. Sev jautāju: kāpēc tāda loma tekstā ir stāstam? Stāsta struktūra – saukšu to tā – acīmredzami pārsniedz personiskās pieredzes robežas, un pat ja tiek atstāstīts kāds gadījums no dzīves, sliecos pieņemt, ka šim gadījumam dzīvē arī jau ir bijusi stāsta forma; cerams, tas nav pārspīlējums – teikt, ka daudzi mūsu dzīves notikumi tiek “organizēti” noteiktā formā, un šo formu, iespējams, nav pat pārāk daudz.
Secinājums ir šķietami paradoksāls: nevis vispirms notiek varoņa piedzīvojumi, un pēc tam par tiem tiek stāstīts, bet vispirms ir stāsts, lai to varētu piedzīvot. Pie tam varētu notikt abējādi – gan tā, ka kaut kas tiek pasākts, tiešā veidā atdarinot paraugu (teiksim, bieži vien ikdienas situācijās atdarina filmu vai grāmatu piemērus), vai arī tā, ka mēs, kaut ko darot, nezinām, kam tas atbilst. Otrajā gadījumā gan jāpieņem, ka stāsta struktūra pastāv tādā kā ideju sfērā: par šādu gadījumu šajā RL numurā runā K.G. Jungs – kāds šizofrēniķis viņam aprakstījis sauli un vēja avotu gluži tāpat, kā tas raksturots senā Mitras liturģijā, liekot Jungam domāt, ka šis tēls pastāv bezapziņā. Un lai kā arī šo sfēru nosauktu, izskatās, ka tā padara apziņas dzīvi nepārskatāmu, bet tekstu – interesantu. Pret šādu šķietami svešu un saprātam necaurskatāmu veidojumu klātbūtni apziņā var izturēties ar neuzticību, taču to pieņemšana ļauj daudz atbilstīgāk domāt par cilvēka reālās dzīves sarežģītību, kam lielākoties nav nekā kopīga ar pārdomām par dzīvi žurnālu slejās.
