Atcerēties vai aizmirst

“20 gadus pēc Berlīnes mūra krišanas vēstures mācību grāmatas Austrumeiropā vairs nav spiestas rēķināties ar komunistiskā režīma savulaik uzspiestajiem tabu, taču skolēniem bieži nākas pārvarēt pretrunas starp mācību vielu un viņu vecāku atmiņām. “Jauniešiem komunisma ēra ir tikpat eksotiska kā senā Grieķija,” atzīst Anna Dzežgovska, kas māca vēsturi vienā no Varšavas skolām. [..] tas, kas tiek mācīts skolās, bieži ir pretrunā ar to, ko vēlas atcerēties skolēnu vecāki, kas piedzīvojuši vilšanos, saduroties ar grūtībām, kuras radījusi pāreja uz demokrātiju un tirgus ekonomiku. Viņi bieži lolo nostalģiskas jūtas, atminoties “drošību”, kuru tiem sniedza sociālisms.”

LETA-AFP, 2009. gada 9. novembrī

Kā atcerēšanās un aizmiršana stāv viena otrai līdzas, bet nesaplūst, tā atmiņa un vēsture mēdz saplūst, bet nereti tās abas ir savstarpēji pretrunīgas un konfliktējošas. Vēsture nav ne atmiņas, ne pagātne, vēsture ir stāsts par pagātni, kura veidošanai tiek izmantotas atmiņas; arī atmiņu konstruēšanai un atdzīvināšanai mēdz izmantot vēsturi. Kopš 19. gadsimta vidus institucionalizētā vēsture, kuru raksta universitātēs un māca skolās, mēdz uzdoties par pašu pagātni vai atmiņām par to. Vēsture, iekļauta skolu programmās, mēģina izravēt atmiņas, kas konfliktē ar tās stāstu, kopjot un gādājot par tādām atmiņām, kas vēsturei – konstruētajam stāstam – ir komplimentāras. Ja vēsture skolā tiek mācīta kā vienīgā pareizā versija par pagātni, tad vienalga, vai tas notiek demokrātiskā, autoritārā, vai totalitārā valstī; vēsture kalpo par lielisku indoktrinācijas un atcerēšanās vai aizmiršanas instrumentu. Skolā mācīta vēsture, kādas konkrētas varas vai ideoloģijas akceptēta pagātnes versija, neglābjami nonāk konfliktā ar tām atmiņām par neseno pagātni, ar kurām skolnieks saskaras mājās, runājot ar saviem vecākiem un vecvecākiem – pagātnes tiešiem aculieciniekiem. Dzīvās atmiņas vēsturei traucē, tai traucē arī aculiecinieki; dzīvā, nekanonizētā atmiņa, ko dēvē par komunikatīvo, pastāv 80–100 gadus pēc notikuma trīs līdz četru paaudžu garumā. Ar stāstiem par pagātni, kas sniedzas aiz 100 gadu robežas – kultūratmiņā, kurai vairs nav dzīvu aculiecinieku vai to tiešo pēcteču, vēsturei ir daudz vieglāk manipulēt, nenonākot tiešā konfliktā ar sabiedrību, jo atmiņas nesēji vairs nav cilvēki, bet gan dažādi mediji, kurus var brīvāk interpretēt nekā dzīvu cilvēku atmiņas. Viduseiropā un Austrumeiropā nesenās pagātnes atcerēšanās rada konfliktus starp vēsturi un atmiņām, jo līdzi nāk ne vien 20. gadsimta beigu bagāža, bet gan visa gadsimta vēsturiskā pieredze. 20. gadsimts Austrumeiropā izceļas ar savu milzīgo atcerēšanās un aizmiršanas intensitāti, kas ietekmē pagātnes uztveri arī pašā 21. gadsimta sākumā. Aizmiršanas un atcerēšanās loki Austrumeiropai pēdējo 100 gadu laikā ir bijuši neskaitāmi. 20. gadsimta pašā sākumā jaunās nacionālās valstis radīja sev nepieciešamās jaunās vēstures un atmiņas, lai nostiprinātu savas identitātes, bet vēlāk, 20.–30. gados, visā reģionā pie varas nākušie autoritārie režīmi īstenoja savu atmiņu un vēstures politiku. Nacistu okupācijas vara un Otrais pasaules karš Austrumeiropā iznīcināja, pirmkārt, ebreju, bet arī citas atmiņu kultūras, kuras bija pastāvējušas gadsimtiem ilgi un tagad ir zudušas uz visiem laikiem. Savukārt pēc kara komunistu režīmi visā Viduseiropā un Austrumeiropā aktīvi “sakārtoja” atmiņas, pārrakstīja vēsturi un 50 gadus turpināja rūpīgi cenzēt pagātni un ierobežot nevēlamās atmiņas. Berlīnes mūra krišana un komunisma nāve bija vēl viens atmiņu kūlenis, kuru meta visa Austrumeiropa, mazāk traumatisks, bet tikpat sāpīgs kā visi iepriekšējie. Komunistiskie režīmi brutāli izdzēsa sev netīkamās atmiņas, taču, lai cik tas dīvaini liktos, arī demokrātiskās sabiedrības 20 gadus pēc 1989. gada ir mērķtiecīgi dzēsušas atmiņas par komunistisko diktatūru laiku. Palimpsests – teksta izkasīšana no pergamenta vai, šajā gadījumā, nevēlamu atmiņu izdzēšana, nav vien metode totalitāru vai autoritāru režīmu rokās, bet tas ir instruments katram jaunam laikmetam. Nākot jaunai varai, atmiņas tiek dzēstas, mainot ielu nosaukumus, demontējot pieminekļus, pārskatot bibliotēku krājumus un pilsētu plānojumus, mainot sabiedrības sociālo uzbūvi. Tā ir pagātnes un atmiņu revīzija, kas vērsta uz visa bijušā noliegumu. Bez vardarbības pret atmiņām šajā procesā neiztikt, pat ja totalitārā režīma piemiņas vietu demontāžu veic jaunais, “labais” un brīvais demokrātiskais režīms. Šādai “atmiņu uzkopšanai” parasti ir raksturīga liela pārcentība, jo šajā procesā tiek iznīcināts arī tas, kas varbūt nav vien iepriekšējās kārtības atmiņu relikts, bet ir ar augstāku un pārlaicīgāku vērtību. Atmiņu dzēšana kā process nav nevainīga spēle ar pagātni, jo, noliedzot viena veida atmiņas par pagātni, tiek noliegta arī noteikta identitāte. Cīņa pret nevēlamām atmiņām ir cīņa pret nevēlamām identitātēm, kuras jaunajā kārtībā ir liekas. Lieki jūtas cilvēki, kuri ticējuši noteiktai lietu kārtībai, kas pēc vairākām desmitgadēm ir izrādījusies nepareiza. Visi lielāki sabiedrības satricinājumi rada liekos, tos, kuri jaunajā kārtībā īsti vairs neiederas, vienalga, vai tie ir katoļu garīdznieki Reformācijā, vai aristokrāti revolūcijās, vai komunistu līdzskrējēji kapitālistiskajās demokrātijās. Mēžot atmiņas staļļus, bieži mēslainē tiek izmestas atmiņas, kuras nebūtu pelnījušas tur nonākt. Iepriekšējā laikmeta noliegums nevar būt vispārējs, nešķirojošs, pat ja tas bijis noziedzīga režīma laikmets. Patiesībā pagātnes noliegums un tās aizmiršana var būt izdevīga tiem, kuri režīma vārdā veikuši kādus noziegumus, vai arī aktīvi ar to kolaborējuši; režīmu upuriem nepatīkamās nesenās pagātnes aizmiršana nekādu labumu nenes. Atcerēšanās ir tas, kas nepieciešams, lai spētu adekvāti un pilnīgi izvērtēt savu pagātni, bet apzināta aizmiršana tam traucē. Vai Viduseiropā un Austrumeiropā, arī Latvijā, drīz nāks pagātnes atcerēšanās laiks, kas nomainīs sociālistiskās pagātnes noliegumu un aizmiršanu? Ja velk paralēles starp Austrumeiropu un pēckara Rietumvāciju, kur atklāta diskusija par nacistu laiku un tā noziegumiem sākās vien pēc 1968. gada, tad ir jāpaiet vismaz 23 gadiem pēc režīma sabrukuma, lai sabiedrība sāktu atklāti runāt par savu pagātni. Ja varētu piemērot šādu periodiskumu pašreizējai situācijai, tad atklāti runāt par pagātni mums būtu pēdējais laiks.