30. jūnijs. Mērsragā virs līča bija mākoņu mija kā līdzskaņiem starp leišu un latviešu valodām, tumšie, smagie mijās ar vieglajiem, gaišajiem, pa starpām cauri spīdēja saule, ik pa brīdim no kāda mākoņa rupjām lāsēm krita lietus, katra pile atsevišķi atsitās jūrā un katrs no š iem mazajiem atsevišķajiem notikumiem bija labi izgaismots, tālāk no krasta līšana iezīmējās ar tumšām svītrām no konkrētā mākoņa līdz ūdenim, īsi pirms saulrieta krasta pusē nostājās plata, stāva varavīksne, kamēr ziemeļrietumos mākoņi bija sablīvējušies kaut kādā izaicinoši iznesīgā un apspīdētā veidā, un, visam beidzot satumstot, parādījās liels, spilgts mēness — ļoti nemierīga ainava, skaista un šausmīga kā karalauks. Tādā pasaulē ir grūti iemācīties nomirt — viss par daudz ātri mainās, bailes un sajūsma apdzen viena otru, satraukuma drebuļi, traucējoša atvērtības sajūta kā reibumā, it kā ar jebko jebkas varētu notikt jebkurā brīdī un izraut sirdi no krūtīm nebūtu nekāda metafora.

5. jūlijs. Vakar no paša rīta atnāca poļu žurnālists, kam nepietika ar universitātē sastopamajiem prezidentiem, bet gribējās pajautāt, “kādi jums bija dzejoļi par okupāciju,” un “kā jums vispār ir ar krieviem.” Es viņam pastāstīju, ka dzejoļi par okupāciju mums bija slikti un ar krieviem mums ir labi. Un ka vispār, atnākot uz Rīgas Laiku, viņš ir nejauši nokļuvis vētras acī — vietā, kuru mēs uzturam kā skatapunktu ideoloģiju stihijas vērošanai. Tās varbūt arī bija muļķības, bet par vētras aci izrādījās pilnīgi precīzi — gandrīz neviens no Rīgas Laika nebija pamanījis 4. jūlija vētru, un no tiem, kas tajā brīdī sēdēja redakcijā — pilnīgi neviens. Es tomēr pamanīju, jo atrados autoru apvienības sapulcē: Paklonei runājot par Zigmaru Liepiņu, kļuva tumšs kā naktī un sāka dārdēt pērkons, bet Knuts Skujenieks uzlēca uz krēsla un vētra viņu gandrīz izrāva ārā pa jumta logu, kuru viņš pūlējās aizvērt.

6. jūlijs. “Dostojevskim cilvēki neēd, lai runātu par Dievu, bet Čehovam cilvēki pusdieno, lai nerunātu par Dievu.” Tīrons arī, lasot grāmatu, bija šo vietu atzīmējis ar divām vertikālām svītriņām, bet interesanti, ka viņam citās vietās ir pievilkta viena strīpiņa un ir arī ķeksīši, kas var būt pievienoti gan tur, kur ir viena strīpiņa, gan tur, kur divas, bet var arī būt vieni paši. Tas viss, protams, ar labi uzasinātu zīmuli, nespiežot. Man ir pilnas grāmatas ar salipinātām zīmītēm, mazās dzeltenās lapiņas es joprojām plēšu nevienādās robainās strēmelēs, kas izskatās ļoti neglīti un man ļoti nepatīk, turklāt tam nav pilnīgi nekāda sakara ar taupību, tomēr es to daru tādā pašā apātiskā nolemtībā, ar kādu turpinu nokavēt jebkā sākumu.

7. jūlijs. Vienā sarunā ar Bērziņu nesen mēģinājām salīdzināt, ko kurš atceras par notikušo, tas ir, ja vispār kaut ko atceras — bet, spriežot pēc rezultātiem, nekā nav bijis. Protams, no mana viedokļa arī tādas Zanderes, kāda, pēc Bērziņa domām, kaut kur te Rīgā dzīvo un ar kuru viņš ir pazīstams, nemaz nav, tas ir, viņa ir, bet tikai tik lielā mērā, cik ir Bērziņš: kad tā Zandere uz viņu paskatījās pa logu un pasauca: “Uldi!”, viņš nokrita, samaitāja roku un mēnešiem gulēja slims, par Zirni pietika viņai nakts vidū nodomāt, kad Zirnis jau, braukdams ar riteni, nogāzās un salauza kāju; viņa saprot arī reālo pasauli un prot to savaldīt — atceras cilvēku sejas un spēj tās sasaistīt kopā ar noteiktiem uzvārdiem, “nokārto lietas” — “gandrīz vai valstssieva”, vārdu sakot, viņš piedēvē šai Zanderei gan īpašības, kuru viņam pietrūkst cīņā ar matēriju, gan arī pašas noslēpumainās matērijas īpašības. Kas gan tur dīvains, ja kaut kur Jeruzalemē apglabāts guļ cilvēks, kas, dzīvs būdams, bija pārliecināts, ka tieši viņš sešdesmitajos gados ir panācis Francijas izstāšanos no NATO — jo viņam taču par to bija pietiekami labs stāsts.