Vasara paiet, bet es to nejūtu
Videosižetā par Malaysia Airlines lidmašīnas notriekšanu, ko nākamajā dienā pēc traģēdijas internetā publicēja ziņu kanāls VICE News, kāds Austrumukrainas iedzīvotājs stāv savā piemājas dārzā pie dobēs guloša cilvēka atliekām, raugās televīzijas kamerā un stāsta: “Tātad – kā viss sākās? Lidmašīnas dūkoņa. Pēc tam – it kā sprādziens. Un tad tas viss sāka krist lejā. No debesīm sāka krist lejā cilvēki – uz māju jumtiem, sakņu dārzos...” Kāda cita sieviete stāsta, ka, ieraugot no debesīm krītošos objektus, sākumā nodomājusi, ka tās ir bumbas, ka tūlīt visapkārt sāks sprāgt. Nē, izrādās – cilvēki.
Mani mēģinājumi saprast, kas īsti ir noticis, beidzas ar neko – visa mediju informācija par šī notikuma apstākļiem līst man garām kā lietus un tūlīt iztvaiko, atsitoties pret šo ainu ar cilvēkiem, kas krīt lejup no debesīm. Jebkuri vārdi, kas uzpeld apziņā, pārvēršas literatūrā, jebkurš salīdzinājums vai metafora – banalitātē, un es klusībā ceru, ka nevienam nevērsies mute nosaukt šo stindzinošo notikumu par “augstāko mākslas darbu” vai par kaut ko tikpat izmisīgi “asprātīgu” (šajā ziņā es visnotaļ solidarizējos ar Ņujorkas asprātes Franas Lebovicas viedokli, ko viņa pauž šajā numurā publicētajā sarunā ar Rīgas Laiku).
Bet vārds, no kura šajā vasarā grūti izvairīties, ir “karš”. Tieši pirms 100 gadiem sākās Pirmais pasaules karš, pirms 75 gadiem – Otrais pasaules karš, un, lai arī mana paaudze un tie, kas jaunāki par mums, nav pieredzējuši ne vienu, ne otru, kaut kādā ļoti būtiskā nozīmē mēs visi esam abu šo karu apzīmogoti – it kā šo karu saceltie putekļi joprojām būtu daļa no gaisa, kuru elpojam, daļa no mūsu asinsrites, daļa no mūsu cilvēciskā stāvokļa. Šo putekļu dēļ mēs (eiropieši) redzam pasauli pavisam noteiktā veidā, tie pastiprina šausmas neprāta priekšā, un, iespējams, jāpiedzimst vēl pāris paaudzēm, līdz tie nosēdīsies pavisam. Tas ir līdzīgi kā ar iedzimto grēku katoļu doktrīnā – mums vienkārši nav dots ieraudzīt šo pasauli tādu un domāt par to tā, kā mēs to redzētu un par to domātu tad, ja šo karu nebūtu bijis.
Tieši tādēļ ir tik aizraujoši lasīt vācu žurnālista Floriana Iljesa 2012. gada nogalē izdoto grāmatu “1913: gadsimta vasara”, kuras fragmentus publicējam šajā numurā. Ārkārtīgi dzīvajās laikmeta “fotogrāfijās” mēs ieraugām pasauli pirms “grēkā krišanas” iepriekš minētajā nozīmē, kurā vienīgās batālijas ir kaujas starp modernistiem un tradicionālistiem, Freidu un Jungu, tēviem un dēliem, mīļākajiem un mīļākajām; pasauli, kurā Prusts raksta “Zudušo laiku meklējot” un Tomass Manns cenšas iesākt “Burvju kalnu”, Marsels Dišāns savieno tabureti ar velosipēda ratu, Oskars Kokoška, ģērbies nošļukušās biksēs un atpogātā kreklā, glezno Almu Māleri, bet Ādolfs Hitlers izdilušā uzvalciņā – melanholiskus akvareļus, Vilhelms II, Džordžs V un Nikolajs II kopā draudzīgi svin Prūsijas princeses un Hannoveres lielhercoga kāzas, un Stenforda Universitātes prezidents ir pārliecināts, ka “lielais karš, kas mūžīgi apdraud Eiropu, nesāksies nekad”. Tiesa, laiku pa laikam šajā laikmeta kolāžā ieskanas arī kāds dramatiskāks akcents: pašnāvības domu nomāktais Osvalds Špenglers raksta savu “Vakarzemes norietu” un dzīvo priekšnojautās, ka “dižs laikmets tuvojas beigām”, Kēte Kolvica arī domā par pašnāvību, truli sēž pie loga, raugās lietū un dienasgrāmatā raksta: “Vasara paiet, bet es to nejūtu,” bet Ludvigs Meidners glezno savas šausmu vīzijas, kurās viss lido pa gaisu un ainava piepildās ar drupām, skrandām un pelniem.
“Viss lido pa gaisu”, “drupas, skrandas un pelni” – aptuveni tā es arī jūtos, un šo sajūtu tikai vēl pastiprina ikviena jauna reportāža no Malaysia Airlines lidmašīnas notriekšanas vietas. Varbūt labāk atslēgt internetu, televizoru, mobilo telefonu, pabeigt šo sleju un laisties uz laukiem lasīt mellenes vai Džoisu (tikai ne Špengleru), paspārdīt ar puikām bumbu, piespiest sevi skriet rītos gar jūru, jo – vasara paiet.
