Banalitātes aizstāvībai

"Tātad mums ir sacies principāta laikmets... Daudzi jauc principātu ar diktatūru un baidās."

Grigorijs Revzins, Gentlemen's Quarterly Nr. 12, 2007

Krievijas valstiskums veicis pats ar sevi vienu no beidzamo gadu visapkaunojošākajām manipulācijām, bet krievu sabiedrība to uztvērusi ierastajā mēmajā vienaldzībā, kā jau visus varas apvainojumus. Operācija “pēctecis”, kas tika zibenīgi īstenota divu dienu laikā, šī banālā divu gājienu kombinācija, kuras rezultātā parādījās jauns valsts prezidents (vēl pirms vēlēšanām) un jauns premjers (turpinot strādāt vecajam), sagrauj jebkuras ilūzijas par to, kas visvairāk interesē pašreizējo varu Krievijā. Pašreizējo varu Krievijā vairāk par visu pasaulē interesē vara. Skumja tautoloģija.

Entuziasmu izrādīja tikai Rietumi - politiķi, eksperti un žurnālisti.

Viens no vācu valdības locekļiem pauda apmierinājumu ar to, ka Medvedevs nav parādījies visā nākamās varas spožumā (kā Atēna Pallāda) no Federālā drošības dienesta dzīlēm. Daži eksperti ieminējās par pēcteča potenciālo liberālismu, bet sensāciju kārie žurnālisti sāka apspriest pašus neticamākos notikumu attīstības scenārijus.

Nevar jau teikt, ka šī aizrautība nemaz nebūtu skārusi krievu medijus: krievu politiskajā internetā (nu, kur gan vēl citur?) vairākas dienas tika apspriests pazīstamā mākslu kritiķa Grigorija Revzina raksts žurnālā Gentlemen’s Quarterly, kur topošais Krievijas politiskais režīms tika salīdzināts ar Augusta principātu. Interesanti, ka neviens no daudzajiem strīdniekiem nepievērsa uzmanību vietai, kur Revzina raksts bija publicēts - GQ bija parādījies pilnīgi neraksturīgā lomā, kā gandrīz vai vienīgā “papīra platforma” brīvai politiska viedokļa paušanai. Tas liecina par pašreizējo (gandrīz brīvprātīgi pieņemto) krievu preses un sabiedrības pazemojumu daudz daiļrunīgāk nekā visi raksti, lai cik izsmalcinātas vēsturiskas paralēles tajos tiktu atklātas. Atminos, kapadomju laikos pusaizliegtus tekstus pa laikam varēja atrast viseksotiskākajos izdevumos, tādos, kā teiksim Literaturnaja Gruzija vai žurnāls Nauka ižizņ.

Bet tas ir, tā sakot, skats no iekšienes. No ārpuses situācija izskatās gan daudz interesantāk, gan arī daudz vienkāršāk. Var līdz apnikumam lamāt Rietumu demokrātijas standartus, pārmetot Eiropai un Amerikai, ka šie standarti ir dubulti, ka rietumnieki nesaprot Krievijas realitāti utt., bet tas nemaina Krievijas decembra notikumu skaidro un galīgo diagnozi. Lūk, kāds ir tās skumjais

uzskaitījums: demokrātisko institūciju aizmetņi ir sabradāti; jebkuras demokrātiskas procedūras tīši sakompromitētas; neatkarīga tiesu sistēma un prese neeksistē; opozīcija tiek apspiesta ar jebkurām metodēm, ieskaitot šantāžu un fiziskas izrēķināšanās draudus. Privātīpašuma kā sabiedriska institūta vairs nav - jo nevar par “privātu” nosaukt īpašumu, kas pilsonim pieder tikai nosacīti, līdz Leviatāna pirmajai kustībai. Varu savā starpā dala ciniski darījumu cilvēki un bijušie (protams, arī tagadējie) specdienestu darbinieki, kuri pret sabiedrību izjūt tikai nicinājumu. Pati sabiedrība - lielākoties būdama bailīga, ksenofobiska, slima ar patērēšanas drudzi - tiešām ir pelnījusi nicinājumu. Lūk, uz šo sakritību starp nicināšanu un nicināmību tad arī balstās pašreizējā tā saucamā “stabilitāte” Krievijā.

Banāls secinājums, jūs teiksiet. Tas tiesa. Bet nekur nekad nav teikts, ka “banāls” nozīmētu “nepareizs”. Protams, daudz patīkamāk jau ir sakarā ar prastiem politiskiem trikiem un piezemēta cinisma izpausmēm izsacīties par Augusta principātiem un “konsolidēto elišu viedokli”. Bet situācijas analīzē galvenais nebūt nav izmantot kaut kādus “speciālus”, “gudrus” vārdus; vajag tikai tos pašus “parastos” salikt atbilstošā kārtībā. Par to rakstīja jau Vitgenšteins, kurš apgalvoja, ka filozofijas uzdevums ir nevis atklāt kaut ko jaunu, bet gan sakārtot veco. To ļoti labi saprot daudzi no Rietumu žurnālistiem, kas raksta par Krieviju - bet ne jau tie, kas katru reizi, kad vien tiek pieminēts Putins, piekarina viņam priekšā vārdu “cars” (šo žurnālistikas atzaru uzskatāmi nodemonstrēja slavenā Kristiāna Amanpūra, kuras pompozo dokumentālo filmu “Cars Putins” nesen parādīja CNN). Domāšana pēc analoģijas ir draņķīga domāšana, teica Merabs Mamardašvili; žurnālistika iet aizvien tālāk pa šo gludo celiņu, nu jau salīdzinot Putinu ar Ivanu Bargo (kāpēc tad ne ar Borisu Godunovu?), Lukašenko ar Musolīni, un nupat kaut kādā “analītiskā” rakstā par “pēcteča Medvedeva” perspektīvām es jau uzdūros vārdam “atkusnis”. Jāpiezīmē, ka ikviena vēsturiska analoģija it kā “leģitimē” pat vispretīgāko “tagadni”: “pagātne” jau ir notikusi un ieguvusi pabeigtību; pielīdzinot tai mūsu acu priekšā mainošos “tagadni”, mēs šai otrajai piešķiram ģenealoģiju, kas to it kā attaisno. Suns ar ciltsrakstiem tiek vērtēts augstāk, nekā sētas krancis; uz katras nupat izgudrotas alus šķirnes etiķetes noteikti būs lasāms, ka tā “brūvēta pēc senām receptēm”, “tiek ražota kopš 17. gadsimta” u.tml. Vēsturiska analoģija pārvērš politisku analīzi sliktākajā gadījumā - par apoloģiju, labākajā - par reklāmas triku.