Briti drīzāk mirs kaujā

Kingslijs Mārtins: Valsts iedzīvotāji zina par jūsu pārliecību, ka mums visiem ir kopīgiem spēkiem pēc iespējas ātrāk jāapbruņojas demokrātijas aizstāvībai. Redzot, kāds spēks un raksturs piemīt totalitārām valstīm, vai ir iespējams apvienot reālu demokrātisko brīvību ar efektīvu militāro organizāciju?

Vinstons Čērčils: Demokrātijas būtiskākie aspekti ir indivīda brīvība vadīt savu dzīvi tā, kā viņš vēlas, – protams, parlamenta apstiprināto likumu ietvaros – un no izpildvaras neatkarīga tiesu vara. Likumi balstās tādos avotos kā Lielā brīvības harta, Habeas Corpus, Tiesību petīcijā un citos. Bez šī tiesiskā pamata nevar būt ne brīvības, ne civilizācijas, ikviens būtu pakļauts ierēdņu patvaļai un varētu tikt izspiegots un nodots savās paša mājās. Kamēr vien šīs tiesības tiek nosargātas, brīvības pamati ir drošībā.

Mārtins: Cilvēki jo sevišķi bažījas, ka varētu tikt upurētas tiesības brīvi paust kritiku parlamentā un presē. Totalitārās valstīs, kā zināms, valda stingra disciplīna, organizētība un tām netraucē nekādi valdības kritiķi, kuri, kā nesen izteicās mūsu premjerministrs, “ķēzās paši savā ligzdā”.

Čērčils: Kritika var nepatikt, bet tā ir vajadzīga. Tā pilda to pašu funkciju, ko sāpes cilvēka ķermenī: tā vērš uzmanību uz to, ka briest kaut kas nelāgs. Ja to laikus ņem vērā, briesmas iespējams novērst; ja to apspiež, kaite var novest pie letālām sekām.

Mārtins: Vai gatavošanās darbu lēno tempu, par kuru sūdzaties, jūs saistāt ar kādiem demokrātiskām institūcijām neizbēgami piemītošiem trūkumiem?

Čērčils: Esmu pārliecināts, ka demokrātija, ja tā tiek pienācīgi vadīta, var būt efektīvāka pārvaldes forma nekā fašisms. Vismaz šajā valstī cilvēkus nav grūti pārliecināt par nepieciešamību kaut ko upurēt, un, ja viņiem skaidri un atklāti izklāsta situāciju, viņi labprāt būs ar mieru šos upurus nest... Var jau būt, ka valstīs ar autokrātiskām institūcijām slepenu gatavošanos karam var veikt efektīvāk, nekā tas iespējams demokrātiskā iekārtā. Taču šī priekšrocība vēl neko neizšķir, un to daudzkārt atsver demokrātiskas valsts spēks ilgstošā karā. Autokrātijā, iestājoties kritiskam brīdim, vaina tiek novelta uz vadoni un sistēma salūst. Demokrātiskā valstī cilvēki paši jūtas atbildīgi, un, ja viņi tic savai lietai, viņi noturēsies krietni ilgāk nekā iedzīvotāji diktatoriskās valstīs.

Mārtins: Vai varu atgriezties pie jautājuma par gatavošanos karam? Neviens neapšauba, ka kara laikā nepieciešami dažādi ierobežojumi, taču kā ir ar obligāto iesaukumu armijā un piespiedu darba un kapitāla izmantošanu miera laikā? Kapteinis Lidels Hārts nesen izteicās, ka ieviest obligāto iesaukumu cīņai pret fašismu ir tas pats, kas pārgriezt sev rīkli, lai izvairītos no slimības.

Čērčils: Es neredzu nekādu pamatu uzskatīt, ka, stiprinot aizsardzību, mēs zaudētu kādas no mūsu svarīgākajām brīvībām. Neuzskatu, ka mums vajag lielu kontinentālā modeļa obligātā iesaukuma armiju, tomēr līdzās mūsu regulārajai profesionālajai armijai būtu vajadzīgs ievērojami lielāks skaits apmācītu brīvprātīgo sauszemes spēkos, kas kritiskā situācijā būtu gatavi aizstāvēt savu zemi vai arī piedalīties ārzemju misijās. Kara gadījumā ap šādu skeletu būtu iespējams izveidot spēcīgu armiju.