Camera lucida telefonā

Tas ir pats ērtākais, vienkāršākais un nekaitīgākais no visiem sociālajiem tīkliem. Formulēsim to citādi. Facebook ir Saurons. Facebook ir arī mammas dīvāns, jogas centra ziņojumu dēlis, skolas autobuss, televizors, kas rāda visus kanālus reizē. Twitter ir Londonas Grabstrīta, reportieru pūlis, drūzma pie bāra ieejas. Reddit ir folijas cepure un renstele. Snapchat ir liddēļi, robotu bokss (Rock ’em Sock ’em Robots) un sestdienas rīta multenes. Instagram ir dārzs – mērķtiecīgi stādīts un cirpts, tīrs un skaists. Instagram ļauj būt radošiem ‒ taču ne pārāk, uzturēt sarunu ‒ taču nepasakot par daudz. Nekādas iekļaušanas, nekādu saišu ‒ tikai fotogrāfijas, paraksti un tēmturi. Eleganti. Vienkārši. Divdesmit trīs filtri. Katrs kadrs lakoniskā kvadrātā.

Sociālo mediju pasaulē Instagram ir oāze, bet šīs lietotnes kā kolektīva radoša projekta apjomi ir satriecoši, gandrīz neaptverami. Pēdējā gada laikā augšuplādēti 30 miljardi fotogrāfiju. Ik dienu parādās 80 miljoni jaunu. Ko tas vispār nozīmē? Pirms dažiem gadiem es redzēju holandiešu mākslinieka Erika Keselsa izstādi “24 stundas fotogrāfijās”. Keselss bija izprintējis visus uzņēmumus, kas viņa izvēlēto 24 stundu laikā parādījušās fotoattēlu koplietošanas vietnē Flickr (viena no Instagram priekštecēm, kura tagad lēni iznīkst Yahoo liktenīgajos skāvienos). Fotogrāfijas piepildīja veselu istabu, sniega kupenām līdzīgos krāvumos paceļoties vairāk par metru augstumā. To bija tik daudz, ka tajās varēja vārtīties vai iegremdēties kā vannā. Ja tagad to pašu atkārtotu ar Instagram, būtu vajadzīgs basketbola laukums vai koncertzāle. Instagram neaptveramie mērogi padara neiespējamus mēģinājumus aprakstīt to pa daļām. Tas ir milzīgs vizuālās informācijas paisuma vilnis, kas, triecoties pret krastu, aizskalo līdzi visus vecos mākslas kritikas šablonus.

Pirms 40 gadiem izcilais mākslas kritiķis Maikls Baksandols ieviesa jaunu jēdzienu ‒ vēsturiskā acs (period eye). Teiksim, renesanses mākslas baudītāji gleznas aplūkoja caur savas pieredzes prizmu. Viņi bija raduši novērtēt, lēst un aprēķināt. Viņiem bija kopīga vizuālā valoda, kurā jēgu varēja izteikt krāsu harmonijās, dārgos audumos un metaforiskās nozīmēs. Skatoties uz gleznu, kurā attēlota Marijas pasludināšana, viņi novērtēja, cik maksā drāna uz Dievmātes galda, un minēja, cik mucu graudu varētu sabērt kristāmtraukā, bet apsīdas vitrāžā prata saskatīt atsauci uz neoplatoniķu mācību par formām. Retais no mums tagad mēra pasauli vīna mucās vai tafta olektīs. Taču būtība paliek nemainīga: skatiens nav neitrāls, to veido vēstures brīdis, kurā mēs dzīvojam.

Mēs Instagram fotogrāfijas pētām tikpat vērīgi kā renesanses tirgoņi, kuri pārrēķināja madonnas dukātos. Mainījušies vienīgi sprieduma kritēriji. Vai lietotājs (-a) ievēro Instagram pieaugušo pasaules nerakstītos likumus ‒ augšuplādēt savas fotogrāfijas retāk nekā reizi dienā, izvairīties no pārāk daudziem kadriem, kuros redzama viņa seja, un nepārspīlēt ar tēmturiem? (Pusaudžu Instagram noteikumi ir citi, taču ne mazāk stingri.) Kādas ir viņa vai viņas brīvdienas? Vai skaudība, ko tās iedveš citos, ir vilinoša vai vienkārši vulgāra? Vai viņš (viņa) ēd pareizajās vietās? Varētu likties, ka Instagram ir mūsu pašmārketinga un pašnovērošanas laikmeta tikumu rādītājs. Taču, aplūkojot fotogrāfijas un spiežot like pogu, mēs bieži nepamanām, cik lielā mērā mūsu pašreizējā attēlu pasaule sakņojas pagātnē. Instagram pagaidām nav ieviesusi sevišķi daudz jauna mākslā – vai pat tajā, kā mēs skatāmies. Lielākoties tā tikai pārstrādā vecas klišejas, ko pēc tam pasniedz mums zibenīgā ātrumā un grandiozos apjomos.

Tas sāk kļūt skaidrs, kad aplūkojam desmit visu laiku populārākās Instagram fotogrāfijas. Visas personas, kas tajos redzamas, ir slavenības – lielākoties ar iespaidīgiem pielūdzēju pulkiem tīņu rindās: Džastins Bībers, Bijonseja, Teilora Svifta, bariņš dažādu Kardašjanu un cilvēku no viņu svītas. Situācijas ir saistītas ar laulībām, bērna piedzimšanu, draudzību, mīlestību. Ilgu laiku pati populārākā Instagram fotogrāfija piederēja Kendalai Dženerei; tikai nesen to apsteidza miglaina bilde, kurā Bībers skūpsta Selenu Gomesu, – ar parakstu “Jūtas” (“Feels”). Kendalai ir 20 gadu, viņa dzīvo Kalabasasā Kalifornijā, un viņai ir vairāk nekā 60 miljoni sekotāju. Ja var ticēt Vikipēdijai, mēs esam vienā augumā. Fotogrāfijā viņa guļ uz paklāja klātas grīdas, ģērbusies, vismaz tā izskatās, kāzu kleitā. Viņas acis ir aizvērtas un mati pa šķipsnai izkārtoti sirsniņu formā, atsaucot atmiņā Botičelli gleznoto galma dāmu sarežģītās frizūras, kam uzlikts prerafaelītu perioda ‒ šī stila atdzimšanas ēras – filtrs. Ja būtu jāizvēlas viens vienīgs šī Instagram attēla priekšgājējs, tā būtu 1852. gadā gleznotā Džona Evereta Mileja “Ofēlija”. Kendalas portrets Florences princešu matu sakārtojumu apvieno ar pozu, kas Viktorijas laikmetā iemiesoja traģisku sievietes likteni. Un meistarīgu punktu uz “i” uzliek paraksts: viens vienīgs sāniski pagriezts sirds simbols.