Ciltsmāte un ragaviņu motīvs

"Patlaban tiesībsargājošās iestādes, izvērtējot, vai noticis noziedzīgs nodarījums ģimenē, atsaucas uz Civillikuma 214. pantu, kas paredz, ka ģimene ir laulātie un viņu bērni, kamēr tie vēl atrodas nedalītā saimniecībā. Diskusijā tika uzsvērts, ka šāda ģimenes definīcija neatbilst šā brīža reālajai situācijai un ir nepieciešams to aplūkot plašāk."

LETA, 2007. gada 26. oktobrī

Ar ko sākas ģimene?

• Ar bērniem. Tomēr ne katru bērnu uzaudzina vecāki un ne visiem kopā mītošiem pieaugušajiem ir bērni.

• Ar mīlestību. Jūtas ne vienmēr ir noturīgas, kaislība reti rada kopīgu sadzīvi. Ģimene var pastāvēt arī tikai pragmatisku apsvērumu balstīta.

• Ar kopīgi iekrātu mantu. Tomēr Engelsa teorija par ģimeni kā pamatšūniņu sociālā un ekonomiskā formācijā šodien mūs pārliecina tikai agrāras saimniecības ietvarā.

• Ar laulību. Ģimene nepastāvēs tikai līguma savienības dēļ. Līgums ir drošākā saistviela, taču laulības līgums ir fiktīvs, ja līdzēju mērķis nav ģimenes izveidošana. Neviens no šiem piedāvājumiem pats par sevi nav pietiekams, kaut arī katrs ir nepieciešams ģimenes pilnīgam aprakstam.

Kā ģimene definēta likumā? Likumdevējs tiecas emocionālās, saimnieciskās un sociālās parādības sintezēt un iespējami apvienot vienā ietilpīgā jēdzienā. Ģimene sākas ar Ciltstēvu vai Ciltsmāti (Civillikuma 208. pants). Sarunu valodai neierastie un smagnēji mitoloģiskie termini ieviesti mūsu civillikumā, lai apvienotu raibo pulku: tagadnes, pagātnes un nākotnes radus un laulībā iegūtos svaiņus. Pārskatot likuma tekstu, secinām, ka radiniekus no svaiņiem nošķir un radiem dažādas tuvības pakāpes piešķir, nevis lai sakārtotu attiecības ģimenē, bet lai vieglāk izšķirtu mantojuma lietas. Teiksmainie cilts aizsācēji tikai pieminēti, to loma negūst tālāku likumdevēja piemērojumu, atļaujot katrai ciltij patstāvīgi noteikt Ciltstēva vai Ciltsmātes statusu un pilnvaras. Ģimenes loma izteiksmīgi iezīmējas Krimināllikuma 17. nodaļā Noziedzīgi nodarījumi pret ģimeni. Latvijā soda par jaundzimušā bērna samainīšanu un par bērna piespiedu atņemšanu vecākiem. Šādas postošas parādības nedrīkst palikt nesodītas nevienā pasaules malā. Vecākus savukārt var sodīt par nepilngadīgā bērna neatdošanu vai arī par bērna pārdošanu, šie divi sastāvi ir nedaudz specifiski, jo to cēloņi sakņojas samezglotajā Latvijas sociālajā vidē. Latviskais ragaviņu motīvs ieskicēts 170. pantā, paredzot sodu par izvairīšanos apgādāt vecākus.

Tomēr vecāku vai bērnu uzturēšana nav pašsaprotams, tautas tradīcijas pieprasīts attieksmes modelis.

Soģi vecāku aizstāvībā iesaistās tikai tad, ja vecāku vai arī bērnu uzturēšanas pienākums noteikts tiesā. Tas nozīmē, ka savulaik Latviju pāršalkušais krīzes laika premjera aicinājums nepaļauties uz pensiju un sociālo dienestu palīdzību, bet gādāt pašiem par savu vecāku paaudzi, vēl nav tiktāl absolutizēts, ka likumdevējs paredzētu sankciju par savu mīļo vecāku vai vecvecāku pamešanu novārtā. Te vērts piebilst, ka ģimenes goda aizsardzību Latvijas likumi nav īpaši izcēluši.

Padomju kriminālkodeksa pamatnoteikumos, kas kalpoja par modeli visu savienoto republiku kriminālkodeksiem, 1960. gadā bija iebūvētas normas, kas tiecās novērst savienības dienvidu republiku feodālā mantojuma paliekas - goda aizskāruma motivētus noziegumus un to izraisītās ģimeņu atriebības. Latvijā nav tiesību normas, kas būtu radīta, lai novērstu goda aizskāruma radītus cilšu konfliktus un atriebības noziegumus. Tas netieši liecina par pastāvošu prakses trūkumu, proti, ģimenes goda aizsardzības stimulēti noziegumi nav mūsu klaniem raksturīgi. Krimināllikuma autori cenšas iedzīvināt respektu pret ģimeni, paredzot kriminālatbildības mīkstinošu apstākli gadījumā, ja noziedzīgais nodarījums izdarīts smagu ģimenes apstākļu dēļ.

Lojalitāte ģimenei, tāpat kā lojalitāte ģimenes idejai ir vāji motivēta. Ne velti Saeimas deputāti bija spiesti ģimenes ideju papildus izcelt Satversmē. 110. panta pirmā daļa tagad deklarē: Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Konstitūcija ir pamatlikums, kura grozīšanai nepieciešams kvalificēts balsu vairākums. Tāpēc pirms izmaiņām pamatlikumā parasti ne tikai deputāti, bet plašāka sabiedrība apspriež piedāvāto grozījumu projektu, tā nepieciešamību un vislabāko

piedāvātā grozījuma teksta redakciju. Grozījumus Satversmē sagatavoja pirms diviem gadiem, atsaucoties uz karstajām vasaras ielu debatēm Praida - NoPraida režīmā. Saeimas debates par šo normu sanāca ļoti īsas, 2005. gada 15. decembra sēdē, pirms pieņemt satversmes 110. panta grozījumus trešajā lasījumā, uzstājās tikai kreisās opozīcijas deputāts Buzajevs, kurš rosināja kolēģus: “Jums nav ko pateikt vēlētājiem, tāpēc nodarbojieties ar saviem seksuālajiem meklējumiem mājās gultā, un nevajadzētu tos virzīt izskatīšanai valsts augstākajā likumdošanas institūcijā.” Neskatoties uz šo rosinošo priekšlikumu, 65 deputāti uzskatīja par nepieciešamu konkretizēt, ka jēdziens “laulība” nozīmē heteroseksuālu savienību. Pret šādu jēdziena sašaurinājumu iebilda seši deputāti, savukārt deviņi atturējās, acīmredzot nespēdami noteikt, kā tad būtu pareizi. Pārliecinošais balsojums, kurā acīmredzami vienojušies gan

pozīcijas, gan opozīcijas deputāti, raksturo ne tikai sakaitēto piektā gada atmosfēru ārpus Saeimas nama. Nenoliedzami, vairums antropologu un sociologu ģimeni uzskata par bioloģiskās reprodukcijas instrumentu. Tam piekrīt arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa, Eiropas Cilvēktiesību konvencijā paredzētos ģimenes aizsardzības mehānismus neattiecinot uz homoseksuālām attiecībām. Neliedzot viena dzimuma personām kopīgi audzināt bērnus, tiesa tomēr akcentē, ka ģimene tiek veidota pēcnācēju radīšanai.

Vispārzināms, ka ģimenes aizsargājošā un organizējošā loma pieaug ārēji draudīgos apstākļos, ģimenes vai pat cilts locekļiem apkopojot saimniecisko potenciālu ekonomisko grūtību brīžos. Tāpat ģimenes loma varētu pieaugt vispārēja morāla pagrimuma apstākļos. Un te nu atkal laiks likumdevējam apsvērt Ciltstēva un Ciltsmātes lomas kāpinājumu mūsu joprojām nepilnīgajā tiesību rakstā.