Cilvēki un zvēri ir viens un tas pats

Igauņu gleznotājs un grafiķis Jiri Arraks dzimis 1936. gada 24. oktobrī, Žurkas gadā, Skorpiona zvaigznājā. Arraks pieder pie māksliniekiem, kuru pievēršanās mākslai notikusi negaidīti, gandrīz stihiski: viņš pats apgalvo, ka nav varējis šai pārvērtībai līdz galam noticēt vēl ilgu laiku pēc mākslas institūta beigšanas. Pēc samērā haotiskas pēckara bērnības, mācībām tehnikumā un karadienesta, kas lielākoties sastāvēja no koka un cementa kravu pārvadāšanas, Arraks kādu laiku strādāja darbus, kurus ar zināmu pārliecību varētu saukt par praktiskākiem nekā glezniecība. Tikai 1961. gadā viņš ar vecākā brāļa palīdzību apguva zīmēšanas pamatus un sāka studijas Igaunijas Valsts mākslas institūtā – vēl neilgi pirms tam viņš pat nenojauta, ka tāds pastāv.

Atšķirībā no padomju avangarda māksliniekiem ar tiem raksturīgo disidentiskumu Arraks ar politisku cīņu, lozungiem un plakātiem neaizrāvās. Savu neapmierinātību ar sistēmu viņš paretam izteica, izmantojot sirreālisma manierē ieturētus simboliskus mājienus. Toties jau kopš agrīnā perioda viņš interesējās par mitoloģiju un pievērsās personīgiem garīgiem meklējumiem, sākot ar aizraušanos ar astroloģiju, Kastaņedu un budismu, beidzot ar individuālu filozofisku pieeju kristietībai.

Šīs tēmas Arraka darbos izpaužas arī tagad, un, iespējams, tieši tāpēc tie joprojām nezaudē savu aktualitāti, bet, gluži otrādi, rada nepārprotamu klātbūtnes efektu tajā, ko mēdz saukt par kultūrvidi: pat tad, ja nedzīvojat Igaunijā, pastāv liela iespēja, ka tā vai citādi esat saskārušies ar Arraka groteskajām figūrām. Nav izslēgts, ka tās jau kopš bērnības ir iespiedušās atmiņā kā murgu iemītnieki, – arī man bērnībā bija grāmata, kurā viens attēls bija Arraka, un šī attēla dēļ grāmatas šķirstīšana vienmēr prasīja drosmi.

Jiri Arraks ir strādājis ar igauņu modernistu grupu ANK ‘64, noformējis vairāk nekā astoņdesmit grāmatu, veidojis Hallistes Svētās Annas baznīcas altārgleznu, dekorējis Igaunijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Teoloģijas institūtu, strādājis pie animācijas filmas “Suur Tõll”, kas balstīta uz igauņu tautas teikām, lasījis lekcijas par Maļeviču un Kandinski, tēlojis mākslinieku Antsu Laikmā režisora Marka Tomasa Sosāra filmā “Ziemassvētki Vigalā” (Jõulud Vigalas), kā arī rakstījis un publicējis esejas par mākslu, garīgumu un nebeidzamiem sevis meklējumiem.

Svens Kuzmins

Jiri Arraks: Par kādu tēmu būs saruna? Par mani vai par mākslu?

Rīgas Laiks: Protams, gan par jums, gan par mākslu.

Arraks: Tas ir viens un tas pats.

RL: Jūs pats esat māksla?

Arraks: Nu, mūsdienās saka, ka viss esot māksla. (Smejas.)

RL: Starp citu, esmu pamanījis, ka Mongolijā un Tuvā jūsu uzvārdā sauc šņabi.

Arraks: Es skatījos enciklopēdijā, tur bija rakstīts, ka araks ir alkoholisks dzēriens, ko izgatavo no banāniem. Kad biju Vjetnamā, man tā arī pajautāja – tev uzvārds ir Šņabis? Es atbildēju, ka pie mums mākslinieki katru dienu izdzer pudeli šņabja. Un, kad es iegāju viesnīcas numurā, tur uz galda bija nolikta pudele šņabja. Es teicu tulkam: “Klausies, viens pats es nedzeršu. Piebiedrojies!” Bet viņš, atšķirībā no manis, bija ļoti maza auguma. Simt gramus iedzēra un uzreiz galīgā pālī. Pēc tam viņš teica: “Jiri, dārgais, te nedrīkst runāt, te visur ir mikrofoni.” (Smejas.)

RL: Jūs tur bijāt kara laikā?

Arraks: Jā, 1979. gadā.

RL: Un ko jūs tur piedzīvojāt?

Arraks: Kā es tur nokļuvu, ir garš stāsts. Padomju laikā katra republika saņēma komandējumus uz vienu valsti. Un šo vietu piešķīra manam draugam, viņš tolaik bija nopelniem bagāts mākslinieks, bet viņam bija problēmas ģimenē, šķiršanās, un viņš teica: “Es negribu.” Viņš atnāca uz darbnīcu, kur mēs drukājām grafikas, bet mēs tur bijām trīs Jiri – divi mākslinieki un viens mākslas zinātnieks. Un mēs smējāmies, ka katrs nosūtīsim pa iesniegumam, bet Maskava lai pati izdomā, kuru ņemt. Savukārt mans vecākais brālis savulaik bija bijis ieslodzīts koncentrācijas nometnē Krievijā, bet pēc tam studēja grafiku – viņš arī ir mākslinieks. Viņš strādāja līgumdarbus šahtās pie urbšanas iekārtām – taisīja grafikas, linogriezumus. Tāpēc uzvārdu Arraks Maskavā zināja, un tēvavārds mums abiem ir vienāds – Karls. Tā nu viņi sajauca Henno Karloviču ar Juriju Karloviču. Bet, kad es pēc mēneša atgriezos, Henno saņēma stingru vēstuli: “Tā un tā, kāpēc jūs Vjetnamā neesat izpildījis līgumsaistības? Jums bija jātaisa bildes.” Bet Henno man saka: “Neprāti! Jiri, tu tur Vjetnamā veselu mēnesi pļēguroji, bet viņi tagad mani lamā.” Protams, Maskavā ar šo lietu tika skaidrībā un turpmākās vēstules sūtīja man. Tā nu man bija jāizpilda līgums, turklāt viņi bija samaksājuši avansu, 500 rubļu – tiem laikiem tā bija liela summa. Bet es tieši 1970. gadā biju sācis gleznot šīs savas figūras. Un šādā stilā es uztaisīju arī karojošo Vjetnamu. Tad es aizvedu savas gleznas uz Maskavu. Sēžu aiz durvīm, iznāk viens vecis un saka: “Jūs esat mākslinieks?” Es saku: “Jā.” “Aizvāciet savus darbus, lai mēs tos vairs neredzētu!” Avansu gan es tomēr neatdevu. Viņi gribēja, bet es teicu: “Nē. Es izpildīju līgumu!”

RL: Jūs esat viens no retajiem man zināmajiem māksliniekiem, kuri 30 vai 40 gadus zīmē figūras, kas pazīstamas pat no attāluma. Uzreiz redzams, ka tas ir Jiri Arraks.

Arraks: Tas ir mans rokraksts.

RL: Bet no kurienes ir radušies šie... Dažkārt tos sauc par monstriem.

Arraks: Cilvēki jau vispār ir monstri. (Smejas.) Cilvēki ir zvēri, kuriem piemīt pārāk attīstīta domāšana, tādēļ tie var darīt tik monstrozas lietas, uz kādām lauvas nekad nebūtu spējīgi. Lauvas tikai ēd. Bet mēs slepkavojam. Tās ir divas dažādas lietas. Tāpēc pareizi tu saki, ka monstri. Tie patiešām ir monstri. Bet tas nav iemesls, kāpēc es tos taisu. Tas atkal ir garš stāsts. Es pabeidzu lietišķās mākslas skolu metāla nozarē un pēc tam uzreiz iestājos mākslinieku savienībā kā grafiķis, jo darīju visu paralēli. Mani uzņēma mākslinieku savienībā kā grafiķi 1969. gadā. Padomju laikā bija tāds nosacījums – pirms iestāšanās savienībā bija jāuztaisa personālizstāde. Bet viņiem nebija vietas izstādei. Taču viņi teica: “Mēs zinām tavus darbus.” Un nākamajā gadā viņi man piešķīra telpas personālizstādei. Es domāju: “Aha, jūs mani uzņēmāt mākslinieku savienībā kā grafiķi, es esmu beidzis metālistus, bet tagad taisīšu gleznu izstādi.” Tālāk es domāju: “Nu labi, laika ir maz, taisīšu minimālismu.” Tīras formas, bet tādas, kā tu teici... Monstri. Bet monstru bioloģija jau nesastāv no taisnām līnijām. Kubisms – tās ir taisnas līnijas, ģeometrija. Bet cilvēkiem ir tikai liektas līnijas. Tad nu es nospriedu, labi, taisīšu vienkārši tādu kontūru, lai būtu redzams, ka tas ir cilvēks, nevis suns. Neko vairāk. Iekšējās formas es attīrīju. Tā es iekārtoju šo izstādi, kādas 20 gleznas, bet nekādu atklāšanu nerīkoju, jo domāju, ka vienalga to visu noņems. Izstādīju un aizgāju. Pēc divām dienām atnāca mākslinieku savienības priekšsēdētājs un teica: “Jiri, ko tu dari?” Es saku: “Kas tad ir? Es uztaisīju atskaites izstādi, lai iestātos savienībā. Esmu pabeidzis lietišķo mākslu, bet pamēģināju ar eļļas krāsām uztaisīt gleznu izstādi. Nu un tad?” “Tu man te nevērp!” Es saku: “Nu paklausies, kompozīcijas ziņā taču viss ir kārtībā.” Cilvēks ir mācījies, tātad viss kārtībā. Un viņi manu izstādi nenovāca. Šādā stilā es strādāju apmēram pusotru gadu. Pēc tam apnika. Man apnika tāpēc, ka man tur bija pārāk maz informācijas. Minimālisms – tas ir interesanti, bet ne uz ilgu laiku. Tāds man ir raksturs. Pēc tam, 1972., 1973. gadā, sāka parādīties acis, mutes un tā tālāk. Bet rokraksts saglabājās, tikai figūras kļuva reālistiskākas. Es arī esmu domājis par to, kāpēc pazīst. Tāpēc, ka es nenodalu, vai tas ir hobijs, darbs vai dzīve. Tas vienkārši ir, un es pretto attiecos absolūti normāli, kā pret ēšanu. Tās ir manas ēnas uz sienas, es tās neizdomāju, es nedomāju, ka es, lūk, gadu jau esmu darījis, tagad darīšu citādi. Vienkārši iekšā kaut kas mainās.

Jā, es arī par to esmu domājis: kāpēc mani pazīst. Tā ir sagadījies, ka esmu mākslinieks. Tas ir ļoti sarežģīti. Es biju taksometra šoferis Ļeņingradā. Tur es apprecējos. Atnāca brālis un teica: “Jiri, ko tu gribi šajā dzīvē darīt?” Es saku: “Nezinu.” Braukāju ar taksi, pēc tam iestājos Kalnu institūtā, taču neaizgāju ne uz vienu lekciju. Vasilija salā. Es neaizgāju, jo ieraudzīju savu vārdu sarakstā, “Uzņemts, Arraks Jurijs Karlovičs”, un pēkšņi sajutu – nē, neiešu. Nahuj Urālus. Es tur nomiršu, tajos kalnos. Man tas nepatīk.

RL: Mirt nepatīk?

Arraks: Nē, mirt ir normāli. Protams, ka nepatīk, bet es tam arī nepretojos. Ja miršu, tātad tā jābūt. Nu, ko lai dara. Tā ir normāla dzīve.

RL: Bet speciāli ne?

Arraks: Priekš kam speciāli? Tas taču ir stulbi. Bet metālos es iestājos tāpēc, ka nepratu gleznot. Vai nu tēlniecība, vai nu metāls. Bet par tēlniecību es domāju – o, tā taču ir tik augsta māksla, ko es tur darīšu! Pieminekļi? Nē. Turpretī metāls – es biju mācījies tehnikumā un pratu strādāt ar metālu. Tehnikumā tāpēc, ka mums absolūti nebija naudas, bet tur maksāja stipendiju. Staļina laikā par vidusskolu bija jāmaksā. Neviens to neatceras. Es visur par to runāju. Es to atceros, jo nevarēju turpināt mācības.

RL: Tu esi no Tallinas?

Arraks: Es piedzimu Tallinā.

RL: Pilsētas puika?

Arraks: Jā, jā. Mūsu mamma piedzima pilsētā. Tēvs bija laukos, bet mamma Tartu. Tāpēc mums nav lauku.

RL: Bet ir vasarnīca?

Arraks: Vasarnīcu es nopirku 1972. gadā.

RL: Un uzreiz tajā uzcēli stūpu?

Arraks: Jā. Es divus trīs gadus interesējos par budismu.

RL: Kuros gados?

Arraks: Stūpu mēs cēlām 1983. gadā. Man bija viens draugs, ļoti aktīvs budists. Viņš gribēja pāriet pāri robežai, tad viņu ietupināja. Tagad viņš ir kaut kur Austrālijā, velns viņu zina. Tā arī joprojām nodarbojas ar budismu. Es neturpināju tāpēc, ka mana bērnība pagāja absolūti bez reliģijas. Tas nav pareizi. Tagad es zinu, ka katrs cilvēks ir ticīgs, bet bez reliģijas. Bez mācības. Mūsdienās es redzu lielu atšķirību starp to, ko nozīmē ticība, un ko – reliģija. Reliģija ir ceļš, bet ticība nozīmē būt cilvēkam. Cilvēks vienmēr ir ticīgs. Ticīgs zvērs – vai ne? Interesanti? Gluži kā suns, bet ticīgs.

RL: Proti, cilvēks ir suns, kurš ir ticīgs? (Abi smejas.) Platonam bija skaidrojums, ka cilvēks ir dzīvnieks uz divām kājām, bez spalvām. Un tad Diogens, šķiet, atnesa viņam noplūktu vistu un teica – lūk, cilvēks!

Arraks: Bet cilvēks ir zīdītājs, kuram piemīt abstraktā domāšana un ticība.

RL: Bet ticībai jābūt uz kaut ko vērstai.

Arraks: Klausies. Kad šim zīdītājam parādījās abstraktā domāšana – vai arī tika tam piešķirta, man vienalga –, kā zinātnieki runā, apmēram pirms 200 000 gadu, paralēli parādījās arī ticības sajūta. Ja tu zini vairāk nekā redzi, ja tu zini vairāk nekā sajūti ar ožu, tu sāc arī ticēt. Augstākais spēks, kuru mēs saucam par Dievu, par kuru neviens neko nezina, sacīja Mozum vienkārši: “Es esmu”, Mina olen (2. Mozus 3:14). Es domāju, ka pats augstākais spēks, kurš ir visa radītājs, ir domājoša pirmatnējā ener­ģija.

RL: Kā enerģija var domāt?

Arraks: Lūk, to mēs vēl nezinām.

RL: Kā domājošais okeāns Tarkovska filmā “Solariss”?

Arraks: Jā, jā. Tā nav kaut kāda radība. Jo radībai ir beigas un izmēri. Tas viss ir muļķības, jo mūžībā nav nekādu izmēru un nekāda laika. Un mēs varam ar savu prātu domāt un veikt atklājumus tikai radītā universa robežās. Tāpēc, ka šim materiālajam universam ir sākums un beigas.

RL: Proti, mēs varam domāt tikai tur, kur ir sākums un beigas?

Arraks: Jā. Jo mēs esam radības. Bet mūsu prāts ir maza daļiņa no šīs pirmatnējās enerģijas. Var jau būt, ka mums ir iespēja saprast, ka tas eksistē. Es vēl nezinu, ir vai nav, taču šobrīd es tā domāju. Tu pareizi teici, ka enerģija nevar domāt. Kad es par to rakstīju eseju igauņu valodā, es piebildu: “Atvainojiet, enerģija, protams, ir slikts vārds, bet es tagad nespēšu atrast labāku, jo vārdos to visu aprakstīt nav iespējams.” Par Dievu tik daudz runāts, un viss – nepareizi. Es saprotu, ka nemāku par to runāt. Bet kāpēc es par to rakstīju? Es iedomājos: ļoti daudz tiek runāts – lūk, reliģija un ticība, un ateisms, un tamlīdzīgas lietas, bet cilvēki, kuri mūsdienās pabeigs universitāti, vairs neiegūs tādu izpratni par pasauli. Nu, varbūt astrofiziķi sapratīs. Es domāju, ka tas viss ir nepareizi. Bet viņi tomēr domā tādās kategorijās kā ateisms un ticība, un reliģija. Es domāju, ka tas viss ir nepareizi. Tie ir tādas domāšanas rudimenti, kas pastāvēja pirms 200–300 gadiem.