Cilvēks Šekspīrs

Džeimss Šapiro "1599: Viens gads Viljama Šekspīra dzīvē”

Ilggadējs šekspirologs un Kolumbijas universitātes profesors Džeimss Šapiro sarakstījis vēl vienu grāmatu par Viljama Šekspīra dzīvi. Pareizāk sakot, tā ir grāmata par vienu kalendāro gadu, kura laikā ierindas aktieris kļūst par teātra līdzīpašnieku, bet viens no daudzajiem tālaika dramaturgiem un aizmirstībai nolemtu ludziņu autoriem kļūst par ģēniju. Dokumentālās prozas plauktos šobrīd ir modē šāda veida grāmatas ar gadskaitļiem nosaukuma vietā - “1421: Gads, kurā Ķīna atklāja Ameriku”, “1491: Jaunas atklāsmes par Ameriku pirms Kolumba” un tā tālāk. Visbiežāk šajās grāmatās tiek postulētas aizraujošas un drosmīgas teorijas par nozīmīgiem, taču līdz šim mazpazīstamiem pagrieziena punktiem cilvēces vēsturē. Šapiro darbs ir atšķirīgs. Tas neatklāj nekādu jaunu sensāciju, vien skrupulozi apskata 1599. gada notikumus Londonā, tās literārajā un teātra dzīvē, piemin laika apstākļus un baumas, ieskaitot to, kādas dāvanas karaliene saņēmusi Ziemassvētkos. Un cenšas atrast atbildi uz vienu vienīgu jautājumu - kas šī gada laikā notiek ar cilvēku, kurš līdz tam bija vienkārši talantīgs dramaturgs, nupat sarakstījis pavieglo komēdiju “Jautrās vindzorietes” un iesaistījies riskantā biznesa projektā, būvējot jauno teātra The Globe ēku, bet trīsdesmit piecu gadu vecumā starplaikos starp mēģinājumiem, izrādēm un turnejām pabeidzis lugu “Henrijs Piektais”, pāris nedēļās sarakstījis vēsturisko drāmu “Jūlijs Cēzars” un komēdiju “Kā jums tīk”, bet gada nogalē - lugu, kas viņu padarīja par nemirstīgo “Hamleta” autoru.

“Biogrāfi var tikai minēt, kādas bija Šekspīra jūtas pret māti, tēvu, brāļiem, māsām, kaimiņiem, skolasbiedriem vai kolēģiem, viņi nezina pat to, kur un kā viņš aizvadījis savus pusaudža gadus vai izšķirošos “zudušos gadus” starp aizbraukšanu no Stretfordas un ierašanos Londonā. Tie, kas cer atklāt pieaugušā Šekspīra personības aspektus tajā, kā veidojusies viņa pieredze, nolemti meklēt atbildes viņa lugās, kurās atrodams ne mazums interesanta (tā kā šīs lugas satur teju vai visus iedomājamos attiecību veidus, tas nav tik grūti, kā izklausās),” raksta Džeimss Šapiro grāmatas ievadā.

Par Šekspīru tiešam ir zināms visai maz. Ir zināms, ka viens no 17. gadsimta antikvāriem, Džons Vards bijis pārāk slinks un, lai arī 1662. gadā atstājis savā dienasgrāmatā ierakstu par to, ka vajadzētu satikties ar tobrīd vēl dzīvo Šekspīra meitu Džūdītu - pēdējo, kura varēja pastāstīt kaut ko par tēva privāto dzīvi, tomēr nav to izdarījis. Nav saglabājusies neviena Šekspīra vēstule, dienasgrāmatas ieraksts vai atmiņas par viņu. Tas ir vispāratzīts fakts, kas ļāvis rasties dažādām nervus kutinošām teorijām par viņa identitāti, galma intrigām un pasaulslaveno lugu autorību. Ilgu laiku vienīgais avots, kas ļāva spriest par Šekspīra personību, bija viņa lugas un dzeja. Kāds 19. gadsimta autors izveidoja viņa psiholoģisko portretu, par pamatu ņemot pieņēmumu, ka “viņš ir cietis mīlas mokas kā Romeo un gluži kā Hamlets nav varējis izšķirties, ko darīt tālāk”. Saliekot kopējo ainu no maziem, fragmentāriem gabaliņiem, ir bijis iespējams atrast vienu vai otru atsauci uz reāliem notikumiem lugu tekstos, kur Šekspīrs divreiz piemin problēmas, kas rodas, nespējot nomaksāt aizņēmuma procentus. 1599. gadā Šekspīrs kopā ar teātra trupas vadītāju un vēl četriem aktieriem iesaistījās jaunas ēkas celtniecībā, ņemot šim projektam ievērojamu kredītu.

Šapiro ir veicis pamatīgu darbu, lai noskaidrotu šādas detaļas, un uzskata, ka nu ir izdarījis visu, lai uzzinātu maksimāli daudz (kā viņš apgalvo - izlasījis visas pieejamās grāmatas, kuras varētu būt lasījis vai vismaz grāmatu veikalā pāršķirstījis Šekspīrs) un varētu ar absolūtu pārliecību aprakstīt notikumu gaitu vismaz šī viena gada robežās. Kāds recenzents, runājot par citu šobrīd iznākušu Šekspīra biogrāfiju - Pītera Akroida rakstīto - salīdzina šekspirologus ar džeza mūziķiem, kas labākajā gadījumā, būdami pietiekami talantīgi, spēj no vieniem un tiem pašiem pāris faktiem uzburt aizvien jaunas krāšņas improvizācijas. Sliktākajā gadījumā viņi atgremo vienu un to pašu. Rakstot par kādu ievērojamu cilvēku, par kuru saglabājies pavisam maz dokumentālu faktu, agri vai vēlu autors nonāk pie izšķiršanās - ar ko tad aizpildīt atlikušās lappuses. Daži paplašina kontekstu un raksta par laikmetu, citi - par radošām vai politiskām niansēm, bet vēl citi vienkārši piedomā kaut ko interesantu klāt. Šīs problēmas ir pazīstamas ne vien Šapiro, bet arī pašam Šekspīram - rakstot par Jūliju Cēzaru, Henriju Ceturto vai Henriju Piekto, viņš ir izmantojis dažādu vēsturnieku avotus un lieliski zinājis, ar ko atšķiras Plūtarha un Tacita pieeja vēsturisku notikumu aprakstam un kā tā ietekmējusi, piemēram, viņa laikabiedra Heivarda sacerējumu stilu. Frensiss Bēkons bijis tas, kurš atklājis, ka Heivards savā grāmatā par britu valdniekiem ir izmantojis tiešus citātus no Tacita, kurš rakstījis par pavisam citiem valdniekiem un viņu likteņiem. 16. gadsimtā par to nedraudēja autortiesību tiesa, taču varēja iekulties nepatikšanās, ja kaut vai zemtekstā salīdzināja pie varas esošos ar kādu antīku tirānu, šādi dodot mājienu, ka arī te būtu nepieciešams kāds apvērsums. Šekspīrs ar savu “Jūliju Cēzaru” bija trāpījis desmitniekā, jo aprakstīja notikumus, nenostājoties ne Cēzara, ne Bruta pusē. Skatītāji varēja izprast tekstu pēc savas patikas, taču autoram par to nekas nedraudēja. Šapiro atzīst, ka šajā brīdī izkristalizējās Šekspīra veiksmes formula. Vēlāk izrādīsies, ka no saviem laikabiedriem dramaturgiem viņš būs gandrīz vai vienīgais, kurš nebūs sēdējis cietumā vai beidzis dzīvi atentāta vai nāvessoda rezultātā. Viņš ir mācējis rakstīt politiski, taču saglabājot neitralitāti. Ir kāda klišeja, ko piemin, runājot par Šekspīru. Mēdz teikt, ka viņš ir dižs autors, jo rakstījis pāri savam laikam, rakstījis mūžībai. Šapiro uzskata, ka tas ir pārpratums, kas radies faktu trūkuma vai pētnieku slinkuma dēļ. Viņš vēlētos Šekspīru pievilkt klāt konkrētam laikmetam, notikumiem, cilvēkiem, ikdienas sarunām un nejaušām sakritībām. Padarīt viņu atkal par cilvēku.

Un te ir kāda interesanta lieta. Bieži vien, lasot grāmatas vai skatoties filmas par kāda ģēnija dzīvi, var ievērot jocīgu sagadīšanos - Rembranta dzīves laikā būt par gleznotāju bija prestiža lieta, Henrija Millera dzīves laikā visi to vien sapņoja, kā aizbraukt uz Parīzi un rakstīt romānus, bet Mocarts dzīvoja laikā, kad katrs sevi cienošs pilsonis kaut ko komponēja. No vienas puses, tas ļauj izskaidrot, kāpēc topošie ģēniji izvēlējās tieši to mākslas nozari, kurā kļuva slaveni, taču no otras puses, jāsecina, ka citā vietā un laikā viņi tā arī nebūtu kļuvuši slaveni. Mēs nekad neuzzināsim par tiem tūkstošiem ģeniālo kinorežisoru vai fotogrāfu, kas piedzimuši un nomiruši laikā, kad kino un fotogrāfija vēl nebija izgudroti, bet Lenons un Makartnijs, ja piedzimtu gadus trīsdesmit vēlāk, diez vai tiktu pamanīti to daudzo rokgrupu vidū, kas sazēla 90. gados. Viljams Šekspīrs dzīvoja laikā, kad Londonas sabiedrība juka prātā no teātra izrādēm un grāmatām. Spriežot pēc vēsturiskiem dokumentiem, 70 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju regulāri apmeklēja izrādes, bet grāmatu tirāžas sasniedza 2000 eksemplāru. Tas bija laiks, kad cilvēki stundām stāvēja grāmatu bodītēs, šķirstot jaunākos izdevumus, tiekoties ar paziņām un apspriežot literārās dzīves notikumus tikpat aizrautīgi kā politiku. Šapiro rēķina, ka cimdu meistara dēlam Šekspīram personīgi varētu būt piederējušas ne vairāk kā simt grāmatas, taču viņam bijušas pieejamas arī pāris privātas bibliotēkas viņa patronu namos. 1599. gadā viņš jau bija pieredzējis vairāku savu lugu izdevumus (toreiz gan valdīja tradīcija izdot lugas, neminot autora vārdu), taču negaidīts bija sava veida skandāls - viens no bestselleriem togad bija neliels sonetu krājumiņš, kurā iekļauti četri Šekspīram piederoši dzejoļi un vairāki neveiksmīgi pakaļdarinājumi bez norādes uz autoru. Ists pirātu izdevums ar nosaukumu “Kaislīgais svētceļnieks”, kas Šekspīram sagādāja ne tik daudz materiālus zaudējumus (viņš tobrīd bija atmetis dzejošanu un nedomāja par sonetu izdošanu), cik bažas, ka anonīmā autora pusplaģiātiskā dzeja varētu tikt noturēta par viņa sarakstītu. No otras puses - gluži kā dzeltenās preses interese mūsdienās, šāda rīcība tolaik norādīja uz Šekspīra augošo popularitāti un vēlmi nopelnīt uz šīs svešās popularitātes rēķina. Pikantu pieskaņu visam piešķīra tas, ka Šekspīrs neafišēja savu aizraušanos ar dzeju un šie soneti norādīja uz kādu slepenu precēta vīrieša mīlas dēku.

Mēģinājumi “piezemēt” Šekspīru, piesaistot viņu konkrētam laikam un videi ir interesanti saistībā ar kādu citu diskusiju. Šī gada janvārī žurnāls New Yorker publicēja Milana Kunderas eseju, kurā viņš nikni spriež par Eiropas “lielo nāciju” attieksmi pret Austrumeiropas literātiem un māksliniekiem. Visu 20. gadsimtu šī attieksme izpaudusies dubultā standartā - franču, angļu vai vācu autori tika aplūkoti pasaules literatūras, mākslas vai mūzikas procesu kontekstā, bet čehi, poļi, rumāņi (piebildīsim - un arī latvieši) vienmēr iedzīti šaurā “nacionālās kultūras” nišā. Daiļrunīgs ir Kunderas minētais “šaurā konteksta terorisma” piemērs - lekcijās, kuras 20. gadsimta sākumā Parīzē lasīja Vinsents d’Indī (šīs lekcijas noklausījās teju vai visi slavenākie franču komponisti), ir pieminēti arī divi Bedržiha Smetanas stīgu kvarteti. Viss, kas par tiem ir pateikts, ir vairākkārt atkārtots apgalvojums, ka tā ir “tautiska mūzika”, kuras autors iedvesmojies no “nacionālajām dziesmām un dejām”. Un tas ir viss? “Banalitāte un kļūdaina interpretācija,” raksta Kundera. “Banalitāte tāpēc, ka tautas mūzikas ietekme ir saskatāma visur, tā ir jūtama Haidnam, Šopēnam, Listam, Brāmsam; kļūdaina interpretācija tāpēc, ka Smetanas stīgu kvarteti patiesībā ir vispersoniskākā muzikālā atzīšanās, tie ir sarakstīti traģiskos apstākļos, kad komponists praktiski zaudējis dzirdi.” Šādu attieksmi Kundera izskaidro ne tikai ar lielo nāciju augstprātīgo “provinciālismu”, kas liek uz mazajiem meža dīvainīšiem raudzīties vien kā uz etnogrāfiskiem artefaktiem. Dala vainas jāuzņemas arī pašām Austrumeiropas nācijām, kas savā dzimstošajā nacionālajā pašlepnumā centušās izmantot savu izcilo personību vārdus, lieku reizi uzsverot, ka tie ir “čehi”, “poli”, vai “latvieši” un, ka tas īpašais, kas šo cilvēku dailradē ir ievērības cienīgs, ir tieši nacionālais raksturs, tautiskās saknes. Vienīgais kuriozais izņēmums ir Francs Kafka, un tas pats par čehu rakstnieku nosaukts klūdas pēc. Kafka vienmēr ir bijis vācu rakstnieks, saka Kundera. Ja viņš būtu bijis čehs un rakstītu čehu valodā, par Kafku vēl joprojām neviens nezinātu.

Liela dala Kunderas patosa ir vērsta uz tulkotājiem un literatūrkritiķiem, taču tas skar arī “parasto lasītāju”. Tas ir jautājums par to, kā mums izturēties pret Pētera Vaska vai Vizmas Belševicas “latviskumu” un Ņujorkas ebreja Džeimsa Šapiro centieniem saskatīt Šekspīrā 16. gadsimta londonieti. Bērnībā mazais Viljams esot bieži gājis uz lopkautuvēm, lai gādātu savam tēvam svaigi nodīrātās ādas cimdu gatavošanai. Iespējams, tieši šī iemesla dēl viņa lugās, kas ietekmējušas visu turpmāko gadsimtu teātru skatuves stilistiku, ir tik daudz līķu un asiņu.